Pirms gada – 16. oktobrī biedrība “Latvijas Mākslinieku savienība” Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai nosūtīja atklāto vēstuli, aicinot neatbalstīt valdības izstrādātos grozījumus likumos “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” un “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Šie grozījumi faktiski paredzēja pielīdzināt autoratlīdzības saņēmējus saimnieciskās darbības veicējiem ar regulāriem un prognozējamiem ikmēneša ienākumiem, kas nekādā veidā nav pielīdzināms mākslinieku darba ikdienai. Mākslinieki vērsās pie Valsts prezidenta, Saeimas un valdības, tomēr likumu grozījumi, kuri faktiski nozīmē nodokļu pieaugumu autoratlīdzībām un radošo personu finansiālā stāvokļa pasliktināšanos, gāja savu gaitu un tika pieņemti, stājoties spēkā šī gada 1.jūlijā ar pārejas periodu līdz šī gada beigām.
Mākslinieki – autori, kurus šīs izmaiņas skar tieši, atbildīgos valdības ministrus brīdināja, aicināja, argumentēja un iesaistījās diskusijās. Viņi atgādināja un apelēja, ka šādi tiks iznīcināti autori kā šķira, uzsverot, ka fatāli maldās tie, kuri gaidāmās nodokļu izmaiņas vērtē tikai kā zināmu diskomfortu vai neērtības māksliniekiem. Autori brīdināja, ka nodokļu izmaiņas būs nozares katastrofa ar ilgstošām un nepārvaramām sekām. Viss velti. Faktiski valdības izstrādātie likumu grozījumi autoratlīdzības ideju ir degradējuši un iznīcinājuši, jo vara dzird tikai to, ko vēlas sadzirdēt, pret pārējo esam nemainīgi vājdzirdīga. Šķiet, ka varas kurlums nu jau ir progresējoša saslimšana ne tikai attieksmē pret kultūras nozares pārstāvjiem, bet daudz plašākā mērogā. Esmu runājusi ar vairākiem autoriem (tēlniekiem, mūziķiem, rakstniekiem), kuri visi kā viens apstiprina katastrofālo situāciju un faktisko bezizeju, kas liek māksliniekiem pārtapt par uzņēmējiem, dibinot savas SIA vai stāties darbā pie kāda, kuram ir uzņēmums. Turpmāk autoram pašam būs jākārto grāmatvedība, jāiesniedz atskaites un jāmaksā nodokļi.
„Kā izkulties no šīs situācija tagad jādomā ikvienam autoram. Nav jau kur sprukt,” tā sarunā ar mani atzina kāds labi zināms mūziķis, kurš aizvadīto sezonu veiksmīgi pārdzīvojis vien uzkrājumu dēļ, jo koncerti bijuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.
Formāli nav šaubu, ka valdības iniciatīva – uzlabot radošo personu sociālās nodrošināšanas un medicīniskās aprūpes situāciju, ir apsveicama. Tomēr reālajā dzīvē šie likuma grozījumi neuzlabo esošo regulējumu, kas līdz šim bija noteikts MK noteikumos Nr. 899. Jo vairāk – nomaksājamo nodokļu apjoms atsevišķos gadījumos pēc grozījumiem palielinās pat trīs reizes. Turklāt šie autorus smagi ietekmējošie likumu grozījumi tika veikti laikā, kad mākslinieki līdzās daudzām citām profesijām bija vieni no Covid-19 krīzes visvairāk skartajiem.
Autori pirms gada pauda nosodījumu šādiem plāniem un uzsvēra, ka valdības nodoms atteikties no vidējo attaisnojamo izdevumu neaplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir absolūti nepieņemams. Mākslas objektu radīšana nav pielīdzināma rūpnieciskai ražošanai. Attaisnojamos izdevumus kultūras jomā, īpaši vizuālajā mākslā, nevar un nedrīkst definēt pēc biznesa kritērijiem, jo tos ļoti bieži nav iespējams pierādīt. Mākslinieks strādā visu laiku, jo radošais process nekad neapstājas, mākslinieki piedalās neskaitāmos konkursos, kur uzvarētājs ir viens, bet pārējie dalībnieki tāpat ir tērējuši savu radošo enerģiju un materiālus.
Autori aicināja valdību saglabāt līdzšinējo principu, kad pirms nodokļu aprēķināšanas, no līgumā norādītās autoratlīdzības atskaitīja autora darba radīšanas nosacītos izdevumus, kuru normas saskaņā ar valdības noteikumiem bija 25% un 50% apmērā, ņemot vērā darbības veidu. Kaut arī autori nepārprotami pauda viedokli, ka atteikšanās no vidējo attaisnojamo izdevumu neaplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir absolūti nepieņemama, viņi netika sadzirdēti.
Līdz ar to tagad par izdevumiem jākrāj visi attaisnojuma dokumenti ar autora rekvizītiem. Pirmajos divos reģistrācijas gados deklarācijā izdevumus norāda 100% apmērā, bet trešajā gadā deklarācijā izdevumus par konkrēto gadu atzīst tikai 80% apmērā no ieņēmumu lieluma. Tas nozīmē, ka no 20% ienākuma jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis. 100% apmērā uz izdevumiem varēs attiecināt pamatlīdzekļu nolietojumu, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), nekustamā īpašuma nodokli u.c.
Gluži tāpat autori iestājās pret obligāto sociālās apdrošināšanas maksājumu veikšanu neatkarīgi no ienākumu gūšanas fakta, jo radošā procesa specifikas dēļ šo profesionāļu ienākumi nav prognozējami. Ir mēneši un pat periodi, kad ienākumu nav vispār. Tādēļ radošo profesiju pārstāvji valdību uzrunāja par to, ka tiem autoratlīdzības līguma slēdzējiem, kam autoratlīdzības ir vienīgais ienākumu avots valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas būtu veicamas tikai tajos mēnešos, kad tam ir reāli ienākumi no autoratlīdzībām, trūkstošo daļu sedzot valstij. Viens no valdības pārstāvju pretargumentiem bija bažas, ka īpašo nodokļu režīma iespējas ļaunprāši var izmantot nodokļu apiešanā un optimizācijā. Lieki piebilst, ka ļaunprātīga likumu normu neievērošana var notikt jebkurā jomā. Šādu gadījumu atklāšana ir Valsts ieņēmumu dienesta un tā Nodokļu un muitas policijas uzdevums.
Jo vairāk: radošo profesiju pārstāvji rosināja valdību noteikt, ka autoratlīdzības līgumu var slēgt tikai cilvēks ar radošas personas statusu. Kārtība, kā iegūstams radošas personas statuss, ir noteikta spēkā esošajā Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumā. Šīs normas mērķis – neļaut autoratlīdzību speciālo nodokļu režīmu izmantot nodokļu optimizācijai. To apliecina arī Labklājības ministrijas sniegtā informācija par 2019. gadu, kur no aptuveni 32000 noslēgtajiem autoratlīdzības līgumiem tikai 2000 ir noslēgti ar radošas personas statusam atbilstošiem autoriem.
Reālajā dzīvē šie likumu grozījumi, kuri no 1. janvāra stāsies spēkā pilnībā un kuri paredz mākslinieku – autoru darba pielīdzināšanu saimnieciskai darbībai, veicinās to, ka atzīti, augsta profesionālā līmeņa mākslinieki aizplūst uz citiem tirgiem ar humānāku nodokļu režīmu. Bet vēl bīstamāka tendence, manuprāt, skars mākslas mērķauditorijas, īpaši jauniešus, kuriem mūsdienu tehnoloģiju un sociālo tīklu laikmetā strauji palielinās risks pakļauties kultūras marģinālizācijai, zaudējot nacionālās identitātes pašapziņu, ko lielā mērā aizvietos starptautiskā surogāta popkultūra.
Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus šogad jau ieveda e – vidē….nauda ir apgūta, bet ko no tā visa par dziesmusvētku tradīciju, emocijām un sajūtām uzzināja un saprata galvenā mērķauditorija – bērni un jaunieši? Neko. Tieši neko. Ja tāds bija mērķis, tad ir izpildīts ar uzviju!