Saruna ar bijušo iekšlietu ministru, boksa kluba īpašnieku, bokseri un mācītāju Ēriku Jēkabsonu
Kā Tu iepazinies ar Aināru? Kad satiki viņu pirmo reizi?
Es biju Mežaparka draudzes mācītājs. Tas bija astoņdesmito gadu beigās. Kopā ar profesoru Robertu Feldmani vadīju dievkalpojumus Mežaparka Gustava Ādolfa evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tolaik tur nāca arī ļoti daudz jauniešu. Trešdienās biju sagatavojis lekciju ciklu “Modernā cilvēka garīgie meklējumi”. Tajā laikā nebija ne mobilo telefonu, ne interneta, kur iegūt informāciju. Dievkalpojumi bija plaši apmeklēti. Arī Ainārs līdz ar citiem jauniešiem nāca uz baznīcu. Viņš bija viens no tiem, kuri regulāri apmeklēja un ar patiesu interesi klausījās dievkalpojumus.
Tolaik avīzē “Padomju Jaunatne” bija iznācis raksts “Farizeji bez maskām” par mācītāju kaujas grupu. Karatē tajā laikā bija aizliegts. Atceros, ka pie raksta ievietotā mana bilde bija diezgan efektīga, tā raisīja interesi jauniešos par cīņas mākslu. Kādu dienu, ejot uz baznīcu, skatos – tur stāv pilns ar jauniem cilvēkiem. Pat ārā uz ielas! Tādi stalti jaunekļi. Nodomāju: kas te notiek? Viņi uzrunāja mani: Ērik, mēs gribam stāties Tavā grupā. Un Ainārs bija viens no viņiem. Es pat neatceros, cik viņam tad bija gadu, varbūt kādi septiņpadsmit, bet viņš gribēja nopietni parunāt par dzīvi, sportu. Daudz jautājumu! Ļoti daudz pats trenējās. Mēs mēdzām trenēties arī kopā. Jau tad Ainārs uz mani atstāja ļoti nopietna un mērķtiecīga cilvēka iespaidu. Bija ļoti disciplinēts.
Kas tā bija par “mācītāju kaujas grupu”?
“Farizeji bez maskām” – tas bija čekas safabricēts raksts “Padomju Jaunatnē”. Neeksistēja jau tāda “mācītāju kaujas grupa” kā kaut kāda slepenā specvienība. Vienkārši bija virkne cilvēku, kuri bija arī garīdznieki un kuri nodarbojās ar dažādiem sporta veidiem. Piemēram, Māris Lukašēvics, kurš tagad dzīvo Austrālijā un ir tur mācītājs. Viņš bija brīvās cīņas čempions, nodarbojās arī ar džiudžitsu. Agris Sutra, mācītājs Kristus baznīcā pie Mēness ielas. Viņš bija pasaules čempions sprinta riteņbraukšanā. Bija daudzi mācītāji atlēti. Es pats mācījos Fizkultūras institūtā. Mana bāze bija bokss. Diezgan labā līmenī. Mums bija izveidojies tāds kā brāļu ordenis – neformāli kopā trenējāmies, gājām uz baznīcu, cits citam palīdzējām, piesedzām no uzmācīgo čekistu vajāšanas.
Ar čekas safabricēto rakstu “Padomju Jaunatnē” par mums gribēja radīt iespaidu, ka esam kaut kādi nacisti, kuri gatavo valsts apvērsumu. Tajā laikā domāja: ja kādu kompromitēs, tad ar viņu būs cauri. Man vēl tēvs zvanīja un teica: kas – tu traks!? Viņam šķita, ka mani tūlīt sūtīs uz Sibīriju vai arestēs. Bet tas nenotika, tuvojās jau Atmodas laiks. Rezonanse no šī raksta bija tik milzīga, ka nostrādāja pilnīgi pretēji – sanāca nevis kompromitēt mani, bet gluži kā reklāma mūsu dzīvesveidam, baznīcai, cīņas sporta grupai. Tas patika ļoti daudziem cilvēkiem – gan jauniem, gan veciem. Pēc tā cilvēki sāka arvien vairāk nākt uz baznīcu, tā vienmēr bija ļaužu piepildīta.
Par ko Tevi izsūtīja no Padomju Savienības?
Neiztiku bez čekas vajāšanas. Pret mani arī bija atentāta mēģinājums pie Garkalnes mežiem, kur no šķērsielas kāds nezināms auto taranēja manis vadīto mašīnu. Par mata tiesu izglābos. Dievs stāvēja klāt. Es skaitījos disidents, jo biju brīvības cīnītājs.
Par to rezonansi, ko toreiz izsauca raksts “Farizeji bez maskām”, šodien ir pat grūti noticēt. Pie manis brauca cilvēki no Krievijas, profesori, provokatori, čekisti, man tika uzsūtīta pat militārā izlūkošana. Daudzi tiešām ticēja tam rakstam, ka te ir tāda spēcīga priesteru kaujas grupa, kas darbojas antisovjetiski. Kad uz Maskavu pie Gorbačova atbrauca ASV prezidents Ronalds Reigans, Latvijā ieradās slavenā amerikāņu ziņu aģentūra “ABC News”. Žurnālists mani nointervēja pie baznīcas. Tieši pirms dievkalpojuma mani uzrunāja kāda tolaik zināma režisore, teikdama: te kaut kāds amerikānis grib tevi intervēt. Mēs ar žurnālistu runājam, līdz ielā pie baznīcas, Ezermalas ielā, piebrauc autobuss un no tā izkāpj jauni cilvēki, pilna iela ar skaistām meitenēm, staltiem puišiem – visi jaunieši dodas uz baznīcu. Žurnālists prasa: kāpēc viņi te nāk? Mana atbilde bija: jo viņi ir izsalkuši un izslāpuši pēc Patiesības. Tas bija spēcīgs sižets. To parādīja pa visu Ameriku un Kanādu.
Protams, pēc šīs intervijas čeka jau bija mani ievietojusi savā vajājamo sarakstā. Laikam jau toreiz arī viņi nebija tik lieli muļķi un saprata: lai to visu apturētu, no manis jātiek vaļā. Maigi sakot, man izteica piedāvājumu, no kura nebija iespējas atteikties – man bija jāizbrauc no PSRS. Konkrētāk, man atņēma padomju pilsonību. Tā mēs ar diviem maziem bērniem un sievu, kura bija mūsu trešā dēla gaidībās, bijām spiesti atstāt dzimteni.
Vai komunikācija ar Aināru tupinājās arī Amerikā?
Ceļš līdz Amerikai arī ir grāmatas vērts. Kad nokļuvām Amerikā, neilgi pēc tam man Ainārs atrakstīja vēstuli. Mēs sākam regulāri sarakstīties. Es mēģināju stiprināt viņu, un tas bija abpusēji. Es ar viņu dalījos par savu dzīvi Čikāgā, kalpošanu baznīcā un manām studijām universitātē. Esmu absolvējis Teoloģijas fakultāti Čikāgas Universitātē. Sāku kalpot Čikāgas draudzē kā mācītājs. Tad uzzināju, ka Ainārs ir devies studēt uz Norvēģiju. Viņš man sūtīja bildes no universitātes. Viņš bija labā fiziskā formā, regulāri trenējās, ziemā peldēja. Gada laikā iemācījās brīvi runāt angļu un norvēģu valodā.
Vai sekoji Aināra Šlesera panākumiem Latvijā?
Aināra izaugsme no cilvēka, kurš tirgojās Rīgā uz ielas, līdz lielam Latvijas uzņēmējam un vēlāk valdības ministram un Ministru prezidenta biedram ir fantastiska. Par to var uzrakstīt grāmatu, kas iedvesmotu daudzus cilvēkus. Biznesu viņš uzsāka Rīgas Industriālajā politehnikumā, tirgojoties ar saulesbrillēm, krosenēm un džinsiem. Iemācījās somu sarunvalodu. Nokļuva Norvēģijā – tur iemācījās norvēģu valodu. Divdesmit divu gadu vecumā izveidoja Latvijas Informācijas un tirdzniecības centru Norvēģijā. Uzsāka biznesu no Norvēgijas, tirgojoties Buļļu ielas noliktavās. Taču viņa plāni vienmēr bija lielāki. Viņam bija vīzija. Uzņēmība un norvēģu valodas zināšanas ļāva izveidot kontaktus ar miljardieri un biznesa leģendu Franku Varneru un viņa draugu, citu norvēģu miljardieri Stēnu Ēriku Hāgenu. Divdesmit sešu gadu vecumā Ainārs kļuva par universālveikala “Centrs” direktoru. Vēlāk viņš man stāstīja, ka Franks Varners viņam dzīvē ir bijis kā tēvs, no kura daudz mācījies.
Visiem bija īsts šoks, kad atvēra pirmo “Dressmann” veikalu Rīgā. Pats Franks Varners atbrauca uz veikala atvēršanu. Modernu vīriešu apģērbu veikalu Rīgā vispār nebija, tāpēc uz veikala atvēršanu izveidojās vairākus simtus metru gara rinda, kurā stāvēja arī sabiedrībā pazīstami cilvēki. Pirmajā dienā nelielā veikaliņā mēs pārdevām preces par 35 tūkstošiem latu. Uz mazo veikalu 164 kvadrātmetru platībā tas tolaik esot bijis lielākais apgrozījums uz vienu kvadrātmetru visā “Dressmann” vēsturē! Viss tika izpirkts. Preču krājumu nācās atvest ar lidmašīnu reisiem. Tā norvēģi saprata, ka šeit, Latvijā, var nodarboties ar biznesu.
Pēc tam Aināram nāca citi projekti kopā ar norvēģiem – “Rimi”, “Narvessen”, viesnīcu “Latvija” un “Rīdzene” iegāde, Salienas projekts, kur tagad ir pilsēta bijušā burkānu lauka vietā. Ainārs ar politiķiem nodibināja Baltijas Stabilitātes fondu, kas atbalstīja pirmo lielo ārpolitisko pasākumu Latvijas Operā, kur piedalījās pat NATO ģenerālis un bijušais Dānijas ārlietu ministrs Ufe Elemans Jensens. To visu finansēja norvēģu investori, jo Norvēģija bija NATO un gribēja, lai Latvija arī tiktu uzņemta NATO. Aināra Šlesera panākumus vispār var salīdzināt ar raķeti, lai gan daudzi viņu salīdzina ar buldozeru.
Kāda bija Tava emigranta dzīve Amerikā?
Amerikā mana dzīve bija ļoti piesātināta, biju draudzes mācītājs. Pie mums Latvijā līdz galam nav novērtēts, ko trimdas latvieši ir paveikuši Latvijas neatkarības atjaunošanā. Amerikas latvieši aktīvi piedalījās protesta akcijās un piketos, lai pievērstu pasaules uzmanību padomju varas okupētajām teritorijām. Viņi ar savu protestu aicināja Padomju Savienības neatzīšanu.
Es varētu gari stāstīt, ar kādām leģendām man ir bijusi iespēja tikties trimdā. Tur bija veci vīri un kundzes pat no Ulmaņa valdības. Es vadīju dievkalpojumus, Bībeles stundas, lasīju referātus par Latvijas vēsturi, par dzīvi okupētajā Latvijā. Mani regulāri aicināja uzstāties ar lekcijām, jo tajā laikā cilvēki pārāk bieži nebrauca ārā no PSRS. Es biju diezgan liels izņēmums. Uzstājos ar nacionāli patriotiskām, kristīgām lekcijām. Mani aicināja uzstāties arī Amerikas Latviešu apvienības kongresā.
Ar ģimeni dzīvoju Čikāgā, mums bija diezgan liela draudzes māja. Pie mums viesojās daudz cilvēku. Tur es sagaidīju Tautas frontes sākumu. Kad krita dzelzs priekškars, pie mums brauca ciemos un apmetās garīdznieki no Latvijas, politiķi, Atmodas aktīvisti. Arī amerikāņu jauniešiem esmu daudz stāstījis par Latviju. Vēlāk atvēru savu boksa treniņu zāli, kur ir trenējies arī slavenais boksa leģenda Leons Spinkss un viņa dēls. Arī mani dēli regulāri apmeklēja boksa klubu.
Par manu boksa klubu rakstīja arī amerikāņu avīzēs. “Daily Herald” mani iesauca par “boksa priesteri”. Pat amerikāņiem tas šķita interesanti, ka mācītājs boksējas. Pēc daudziem gadiem man radās doma atgriezties Latvijā. Es ilgojos pēc Latvijas, un man bija uzkrāta pieredze, ko gribēju dot Latvijai.
Kā Tev radās nodoms iesaistīties politikā?
Viens no impulsiem bija tas, ka mēs tikāmies ar Aināru. Viņiem kopā ar Raimondu Paulu tajā laikā bija izveidota Jaunā partija. Tad mēs pārrunājām to, kas ir jādara politikā un Latvijā. Uzturēju kontaktus ar arhibīskapu, ļoti daudz apsveikumu saņēmu par atgriešanos dzimtenē. Kad biju atgriezies Latvijā, sākumā politiskajās norisēs iesaistījos diezgan atturīgi. Tomēr arī tolaik, līdzīgi kā šodien, cilvēki mudina mani iesaistīties politikā. Kā reiz teica kāds ļoti cienījams kungs: jums tas ir jādara valsts labā, tautas labā, tikai tad var kaut ko izmainīt. Par to mēs runājām arī ar Aināru, un tā šī partija kopā radās.
Latvijas Pirmo partiju sauca arī par Mācītāju partiju. Vai šai partijai izdevās ietekmēt politiku, kā bija domāts?
Protams, ka tajā laikā izdevās. Viss bija gaišs, skaists un pozitīvs. Arī nosaukums “Mācītāju partija”. Mēs tajā laikā pārstāvējām kristīgās vērtības politikā. Mūsu partija bija balstīta uz kristīgām vērtībām, daudzi mācītāji pievienojās. Tolaik bija ļoti labas attiecības ar Einaru Repši. Sākumā bija bloks “Jaunais laiks un Latvijas Pirmā partija”. Repše arī aizstāvēja kristīgās un nacionālās vērtības, un šo partiju vēl nebija pārņēmuši sorosīti. Pirmā partija daudz laba paveica: māmiņu algas ieviesa, Satversmē tika nostiprinātas ģimenes vērtības, kristīgās atziņas stiprinājās valsts līmenī.
Tagad Ainārs ir paziņojis par savu atgriešanos politikā. Kā Tu to vērtē?
Mēs ar Aināru bijām kopā vienā valdībā. Viņš bija satiksmes, es – iekšlietu ministrs. Paskatieties, kādu progresu viņš bija panācis ar lidostu, ar dzelzceļu! Viņš ir uzņēmējs un politiķis vienā personā. Viņam ir vīzija. Un stratēģija.
Laiki mainās. Politikā vēl nesen bija citi uzdevumi, bet tagad ir vajadzīgi tieši tādi kā Ainārs Šlesers. Ainārs nekad nepieļautu to ārprātu, kas šodien notiek mūsu valdībā. Domāju, ka Aināram, ja viņš izveidos spēcīgu komandu, varētu izdoties izvilkt Latviju no šīs bedres.
Skatoties uz to, kas notiek Latvijā un pasaulē, daudzi konservatīvi, tradicionāli domājoši cilvēki ir zaudējuši cerību. Ko Tu viņiem vari teikt?
Cerība mirst pēdējā. Mēs esam pārdzīvojuši pagājušajā gadsimtā divus pasaules karus, pilsoņu karus, okupācijas un masveida deportācijas. Mani vecvecāki tika nogalināti: vectēvu komunisti nošāva Jeņisejas krastos, vecāmāte gāja bojā izsūtījumā. Mūsu tauta bija iznīdēta. Nodzīti zemāki par zāli. Okupēti. Paverdzināti. Un katru reizi likās, ka nav nekādas cerības. Un tomēr viss notika – viss atdzima. Esmu pārliecināts, ka tā bija Dieva griba. Jo, kā Kalna sprediķī ir teikts – “svētīgi ir izsalkušie un izslāpušie pēc Patiesības, jo tie tiks piepildīti”. Es atceros sevi padomju laikos. Pat nezināju, ko meklēju un ko gribu, taču neticēju tai melu sistēmai. Un tāpat ir tagad. Apustulim Pāvilam ir brīnišķīgi Svētie Raksti, kuros viņš saka: “Neredzamo redzēdami, mēs gājām cauri tumsai uz gaismu, it kā taustīdamies, bet zinādami, ka šis te ir tas Ceļš, kas mums ir jāiet.” Lehs Valensa, kurš bija dokers ostā, balstījās tieši uz šiem apustuļa Pāvila vārdiem.
Es ticu, ka mums ir cerība. Ir grūti, ir nogurdinoši redzēt to murgu, kas notiek šeit, Latvijā. Bet, jo lielākas ir pretrunas, jo vairāk ticu, ka izkristalizēsies kristīgie, gaišie spēki. Jo demokrātija šodien jau vairāk ir kā demonokrātija – visi šie rečekisti un tiem līdzīgie. Ļoti spēcīgi vārdi ir Vēstulē romiešiem: mēs varam teikt sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību, jo mums ir miers ar Dievu caur Kristu. Vienmēr Gaisma uzvarēs. Bet katrai paaudzei no jauna par to ir jākliedz, jācīnās un jāpastāv par to.
Kā Tu vērtē Satversmes tiesas veiktās Satversmes interpretācijas par viendzimuma attiecībām?
Tas vispār ir noziegums. To nedrīkst pieļaut! Satversmes tiesa neievēro Satversmi! Tā bradā kājām Latvijas konstitūciju. Jo Satversme – tas ir Latvijas Pamatlikums. Es uzskatu, ka tas ir ārprāts un tam ir jāpretojas. Tiek noārdītas ģimenes vērtības, pamatvērtības. Satversmes vietā tiesnese atsaucas uz kaut kādām Eiropas rekomendācijām un interpretācijām. Tas ir pilnīgi ačgārni. Satversme ir Latvijas Pamatlikums, nevis Eiropas rekomendācijas. Un tas viss kopā ar kovidkultistiem – tā ir tā neomarksistiskā ideoloģija, kas tagad applūdina Eiropu. Tai ir jāpretojas!
Kā kovidlaiks ietekmēs Latviju?
Uz pandēmijas fona mēs vairs neredzam citu procesu, kas pārplūdina Eiropu un Latviju. Paskatieties, kebabnīcas tagad Rīgā ir uz katra stūra! Bieži pārvietojos ar riteni, un man ir iespēja pamanīt daudz vairāk, kas notiek pie mums. Pilns ar jaunatvērtām kebabnīcām! Ieej iekšā – tur tukšs, neviena nav. Esmu bijis iekšlietu ministrs un saprotu, kas notiek. Tur tiek atmazgāta nauda! Bet pats galvenais – šī “kebabu kustība” ir kā tāda kalifāta atgriešanās jeb ienākšana Eiropā. To mēs Rīgā redzam, tas nav jāpierāda. Taču šajā laikā par to neviens nerunā. Plūst iekšā imigranti, un uz kovida un Kariņa valdības izdarību fona mēs to neredzam.
Konservatīvi cilvēki ir uztraukušies, ka šis “neomarksisms”, kā Tu to sauc, nav vairs nekas margināls, bet jau pārņēmis daudzu valstu centrālo varu?!
Jā, tā ir. Par to uztraucas arī Amerikā. Bet tur ir citādāk, it sevišķi vidienes štatos. Nesen biju Indiānā, Ilinoisā. Katru svētdienu te eju uz baznīcu. Te ir baigā kustība. Baznīcas ir pilnas visu laiku, jo sabiedrībā dominē konservatīvie. Tomēr kaut kā tie trokšņainie boļševiki, šie visi “Black Lives Matter”, baigi māk radīt iespaidu, ka Amerika ar visām tās konservatīvajām vērtībām tūlīt sabruks. Es domāju, ka tā nebūs. Jo redzu, kā te cilvēki dzīvo ikdienā. Viņi agri ceļas, daudz strādā. Ekonomikā viss notiek. Visi veikali ir vaļā. Tu vari nopirkt apakšbikses, zābakus un sniega lāpstas. Bībeles kustība notiek – baznīcās pilns ar cilvēkiem. Mums ir vajadzīgs tas Latvijā. Latvijā un Eiropā ir vajadzīga šī rekonkista, kas ir īsto vērtību atgriešanās.
Varbūt Latvijā atkal ir vajadzīga Mācītāju partija – īsti kristīga partija?
Jā! Un man vairāki cilvēki to ir teikuši. Ļoti daudzi domā, ka to vajag. Saka: vajag otro iznācienu. Boksa priesteru partiju vai Mācītāju partiju – vienalga, kā to nosaukt. Man pašam arī ir sajūta, ka kaut ko tādu vajadzētu. Tāpēc, dzirdot, ka Ainārs nāks politikā, man par to ir prieks. Viņš ir kristietis. Viņam ir sieva Inese, ar kuru viņš ir kopā daudzus gadus. Ģimene un pieci bērni. Domāju, viņš varēs daudz laba paveikt.