Mums blakus, kaimiņos – Ukrainā notiek karadarbība, kur iet bojā tūkstošiem cilvēku, kamdēļ ikvienam Latvijas pilsonim šķiet pašsaprotami Ministru prezidentes Evikas Siliņas paziņojums, ka Latvijas drošība ir jāstiprina, tāpat, ka ir jāattīsta valsts militārā infrastruktūra un aizsardzības industrija.[1] Arī Aizsardzības ministrijas aicinājums Latvijas pilsoņiem pieteikties brīvprātīgi dienēt Valsts aizsardzības dienestā ir saprotams. Valsts politikas ’’blakusprodukts’’ – Kariņa bezbēdīgā lidināšanās luksus klases privātajās lidmašīnās vai amatpersonu acīmredzamā nemākulīgā pārvaldība ’’Rail Baltica’’ projektā ikvienam saprātīgam cilvēkam var izraisīt un arī izraisa riebumu, taču morālais pienākums- aizstāvēt savu tēvzemi, izvirzās priekšplānā. Bruņotajiem spēkiem un aizsardzības nozarei ir jābūt tai morālajai bākugunij, kas vieno tautu.
Aizsardzības resora acīmredzamā nevēlēšanās atzīt savas kļūdas un informēt par savos ’’Augeja staļļos’’ notiekošo var ietekmēt pilsoņu uzticību valsts pārvaldes godaprātam. Esošajā ģeopolitiskajā situācijā tā nav ’’komunikācijas kļūda’’, bet pakalpojums Latvijas valsts nelabvēļiem. Arī apdraudējums nacionālajai drošībai. Runa ir par 2022. gadā rīkoto Aizsardzības ministrijas simtiem miljonu lielo iepirkumu, kur uzvarēja kāds Rojā bāzēts uzņēmums “Zītari LZ”. Tāpat atgādināšu lasītājiem, ka šis 220 miljonus eiro vērtais līgums, ko “Zītari LZ” ieguva pārtikas piegādei NBS, publisko telpu pārpildīja ar neskaitāmām spekulācijām, baumām, jo nekādus sakarīgus un saprotamus skaidrojumus amatpersonas nesniedza. Tikko apstiprinātajai Aizsardzības ministrei Inārai Mūrniecei (’’Nacionālā Apvienība’’) nācās pamatīgi taisnoties par apjomīgo iepirkumu un solīt, ka ministrijā tiks veidotas īpašas komisijas, kas izvērtēs vainīgo amatpersonu atbildību, un vainīgie tiks atbrīvoti no darba. Mūrniecei neko nevaru pārmest, jo viņa ar iepirkumu saistīto dokumentāciju ir nosūtījusi izvērtēšanai Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, Valsts kontrolei, kā arī prokuratūrai. Un tad… Tad viss noklusa, jo sākās jezga ar Valsts prezidenta vēlēšanām, Stambulas konvencijas apstiprināšanu, jaunas valdības veidošanu utt. Ināru Mūrnieci, kura savulaik nomainīja amatā Arti Pabriku, nu ir nomainījis cits politiķis- Andris Sprūds, kurš ir Aizsardzības ministrijā nu jau ilgāk nekā pusgadu.
Iepirkumu skandāls nav Andra Sprūda vai viņa partijas ’’Progresīvo’’ radīts, taču tam šai lietā nav nekādas nozīmes. Ministrs Latvijas politiskajā sistēmā ir tas, kurš dod politisko uzstādījumus nozares attīstībai un normatīvo aktu izstrādei. Ministrs ir tas, kurš īsteno ministrijas politisko vadību, kā arī dod tiešus rīkojumus katram ministrijas un tās pakļautībā esošās iestādes darbiniekam. Tas nozīmē, ka viņam sabiedrība ir jāinformē, kāds tad galu galā ir ’’sausais atlikums’’, kas ir konstatēts un kāda ir gūta sistēmiska mācība no notikušā. Sprūdu, kā politologu, ļoti cienu, taču neviens jau viņu nespieda, kandidējot uz 14. Saeimu, solīt ieviest ’’pārskatāmus publiskos iepirkumus, lai nerastos aizdomas par līdzekļu izmantošanu.’’[2] Pēc šādiem skaļiem paziņojumiem ir jāspēj paskaidrot, kāpēc medijos ir parādījusies informācija, ka tiesa ir atcēlusi disciplinārsodu Aizsardzības ministrijas iepirkumu vadītājam Ērikam Ezeriņam. Publiskos avotos ir tiesas skaidrojums par šo lēmumu. Tiesa ir atcēlusi Aizsardzības ministrijas uzlikto sodu (atbrīvošanu no amata), jo ministrija nespēja pietiekoši pamatot disciplinārsodu. Šeit gan uzreiz jāpiebilst, ka pamatojuma trūkums bija iepirkuma skandāla pamatā. Aizsardzības ministrija nespēja sabiedrībai un Saeimai izskaidrot iepirkuma nosacījumus, kā arī simtiem miljonu augsto izmaksu pamatotību. Tad, kas notiek Andra Sprūda vadītajā ministrijā? Man absolūti nav skaidrs, kāpēc no sava amata šķīrās ilggadējais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons.
Lasot LSM ziņas, kur sabiedrība tiek informēta par ietekmīgā ierēdņa aiziešanu ir rakstīts, ka ’’[Andris Sprūds] sola, ka arī pēc ministrijas augstākā ierēdņa nomaiņas tiks turpināts mērķtiecīgs darbs pie aizsardzības nozares prioritāšu īstenošanas un pilnveidošanas, lai nodrošinātu caurspīdīgu iepirkumu sistēmu”.[3] No minētā, manuprāt, izriet, ka Garisons tika piespiests aiziet iepirkumu skandāla dēļ. Vai arī nē? Lai kliedētu aizdomas un pretrunīgo informāciju valdībai un, pirmkārt, jau Aizsardzības ministram, vajadzētu sniegt skaidrojumu sabiedrībai par iepirkumu skandālu. Vairāk kā jebkad mums šobrīd vajadzētu būt pārliecībai, ka arvien pieaugošās nodokļu maksātāju naudas summas, kas plūst uz Aizsardzības ministriju, netiek izsaimniekotas, un tās uzrauga labs saimnieks.
Atklātība ir tiesiskas valsts stūrakmens, kas padara iespējamu sabiedrības līdzdalību valsts varas īstenošanā, kā arī nodrošina parlamentārās kontroles īstenošanu valsts pārvaldībā. Atklātība ir cieši saistīta ar labas pārvaldības principu, kas jāievēro visām valsts institūcijām. Šobrīd jautājumus Andrim Sprūdam iesnieguši “LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ” frakcijas deputāti, un tie vēlas atklātību un skaidrību virknē jautājumu:
Iepirkumu ir vērtējusi Valsts kontrole, secinot, ka tas esot bijis “izcelts ārā” no iepirkumu sistēmas, nebija labi izplānots, rezultāts neatbilstot armijas vajadzībām, kā arī neesot bijusi veikta pietiekama priekšizpēte. Tāpat iepirkums organizēts, pārkāpjot aizsardzības resorā noteikto kārtību iepirkumu plānošanai un organizēšanai. “LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ” deputāti jautā ministram paskaidrot, kas ir izdarīts, lai novērstu Valsts kontroles norādītos trūkumus.
Vai Aizsardzības ministrijā ir izveidots iekšējās drošības birojs, kam būs operatīvās izziņas tiesības, kas uzraudzītu amatpersonas, kuras nodarbojas ar nozares iepirkumiem, kā to solīja bijusī ministre Ināra Mūrniece. Vai aizsardzības jomas iepirkumu sistēma ir padarīta sabiedrībai pārskatāmāka?
Vai ministrijas amatpersonu vaina, kuri pieļāva pārkāpumus iepirkuma procedūrā, ir noskaidrota un kā ir noslēgušās Aizsardzības ministrijas rosinātās dienesta pārbaudes?
Atklātība pret sabiedrību, kā pašsaprotams valsts pārvaldes iestādes darbības princips, ir pat divkārt noteikts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektajā un septītajā daļā. Aizsardzības ministrijai, neinformējot sabiedrību un Saeimu par iepirkumu skandāla gaitā iegūtajiem secinājumiem un atziņām, daļā sabiedrības veidojas nepareizs priekšstats par aizsardzības jomā notiekošo.
Ja pilsoniskā sabiedrībā neveidosies pārliecība par godīgumu militāros iepirkumos un netiks kliedētas pamatotas šaubas par godīgumu valsts līdzekļu izlietojamā aizsardzības jomā, tas var kaitēt nodokļu maksātāju ticībai arvien pieaugošajam finansējumam aizsardzības nozarei.
[1]https://lvportals.lv/dienaskartiba/360630-evika-silina-latvijas-atbalsts-ukrainai-sogad-parsniegs-200-miljonus-eiro-militarais-atbalsts-bus-ap-025-no-ikp-2024[2] https://www.lsm.lv/velesanas2022/partiju-saraksts/progresivie/1442-andris-spruds
[3] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/18.12.2023-aizsardzibas-ministrijas-valsts-sekretars-garisons-atstas-amatu-nesaskan-viedokli-ar-ministru.a535796/