2022.gads iesācies ar pozitīvu ziņu saistībā ar Satversmes tiesas spriedumu lietā par līdzšinējo iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) aprēķināšanas un maksāšanas kārtību saimnieciskās darbības veicējiem.
Tiesībsargs Juris Jansons jau atzīmējis, ka šis ir bijis īpaši vieds process, kas devis ceļamaizi politiķiem, kas jāņem vērā, veidojot nodokļu politiku. Līdz ar to mīts, ka nodokļu politika ir absolūta politiķu un parlamenta rīcības brīvība, ir kliedēts, jo, lai gan rīcības brīvība ir liela, tāpat ir jāievēro vispārējie tiesību principi. Tāpat Tiesībsargs paudis savu sašutumu par neloģismu, skaidri norādot, ka nevar aprēķināt nodokli no zaudējumiem .
Lai gan spriedums ir attiecināms uz saimnieciskās darbības veicējiem, šis ir ļoti nozīmīgs tiesībsarga viedoklis arī pilnīgi citā aspektā, pēc analoģijas, kas ir saistīts nu jau ar masveida nodokļu parādu uzrēķiniem, ko īsteno Valsts ieņēmumu dienests (VID) attiecībā uz personām, kuras cieš no azartspēļu atkarības.
Savos paziņojumos šīm personām VID norāda, ka ar ienākumu no izložu un azartspēļu laimestiem saprot jebkuru laimestu Azartspēļu un izložu likuma izpratnē, un ar nodokli apliekas izložu un azartspēļu laimesti, ja laimesta (tā vērtības) apmērs (kopsumma) gada laikā pārsniedz 3 tūkst. eiro. Attiecīgi fiziskai personai jāmaksā nodoklis no pārsnieguma summas neatkarīgi no izdevumu apmēra – dalības maksas, vai zaudētās summas.
Lai gan Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likums nesatur definīciju laimestam, bet laimests tiek izmaksāts uz spēlētāja azartspēļu kontu, nevis uz bankas kontu, un spēlētājs pēc tam izdara izvēli, vai turpināt spēlēt vai pārskaitīt laimestu vai tā daļu uz savu bankas kontu, VID vadās tikai un vienīgi no kredītiestāžu sniegtās informācijas par apgrozījumu personas bankas kontā un ignorē faktu, ka laimests nav tā summa, kuru persona pārskaita no sava azartspēļu konta uz bankas kontu. Tāpat, kā nav iespējams veikt likmi, lai piedalītos azartspēlēs, no personas bankas konta.
Faktiski veidojas situācija, ka persona var izdarīt likmi, piemēram: par 10 tūkst. eiro, no kuriem pašās spēles beigās tai var izkrist laimests 4 tūkst. eiro apmērā, bet spēlētājs pēc šī laimesta nolemj pabeigt spēli un vairs nespēlēt. Attiecīgi personai ir 10 tūkst. eiro izdevumi, 4 tūkst. eiro laimests, no kura tai tiek pieprasīts samaksāt Iedzīvotāju ienākuma nodokli, neskatoties uz to, ka personai faktiski ir 6 tūkst. eiro zaudējumi. Tāpat persona var ieskaitīt no sava bankas konta uz savu azartspēļu kontu, piemēram 4 tūkst. eiro un pēc tam, nespēlējot azartspēles, atskaitīt šo summu atpakaļ no azartspēļu konta uz savu bankas kontu, kas nebūt nenozīmē, ka ir gūts 4 tūkst. eiro laimests, bet iepriekš iemaksātās summas atmaksa.
Lai gan Iedzīvotāju ienākuma nodokļa būtība ir aplikt ar nodokli personas gūtos ienākumus, un paredz, ka nodokļa maksātājs ir tiesīgs atskaitīt izdevumus, kas tieši saistīti ar šādu ienākuma gūšanu, gadījumos ar laimestiem azartspēlēs, kur, lai persona gūtu laimestu, ir jāveic izdevumi, viss ir citādi.
Šāda tiesību norma ir pretrunā ar Iedzīvotāju ienākuma nodokļa jēgu.
Jāatzīmē, ka līdz 2012.gada 01.janvārim, laikā, kad interaktīvās azartspēles vēl nepastāvēja, spēlētājiem bija tiesības atskaitīt izdevumus, kas saistīti ar laimesta gūšanu.
Arī šobrīd, kad dažādas interaktīvās azartspēles, diemžēl, ir ļoti populāras, ir iespējams ļoti pilnīgi precīzi identificēt iemaksātās summas un izdevumu apjomu.
Ievērojot to, ka taksācijas periods ir viens kalendārais gads, nodokļu maksātājam nodokļu saistību aprēķinam no azartspēlēm gūtajiem laimestiem, pēc tiesību analoģijas, būtu jāpiemēro tie paši principi, kas atrunāti Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likuma 11.pantā – no saimnieciskās darbības gūtā apliekamā ienākuma noteikšana, kur no gūtajiem laimestiem kalendārā gada griezumā nodokļu maksātājam būtu tiesības atskaitīt veiktās likmes.
Tāpat no bankas konta pārskaitītās un atskaitītās summas uz azartspēļu kontu, un gadījumos, kad iemaksātās summa no bankas konta uz azartspēļu kontu būtu lielāka par izmaksātām summā no azartspēļu konta uz bankas kontu, būtu nosakāms, ka jebkura izmaksa no azartspēļu konta uz bankas kontu ir iepriekš iemaksāto līdzekļu atgriešana nevis laimesta izmaksa.
Šī brīža likuma redakcijā ir zudusi jebkāda Iedzīvotāju ienākuma nodokļa aplikšanas loģika, jo nodokli piemēro arī tiem spēlētājiem, kuri nav guvuši nekādu ienākumu.
Lai gan paši VID darbinieki piekrīt, ka faktiski nodokļi tiek aprēķināti no zaudējumiem, t.i. formāli, vadoties no apgrozījuma bankas kontā, visām summām, kas gada laikā no azartspēļu konta pārsniedz 3 tūkst. eiro, VID kā nodokļu administrācija nerīkojas, lai situācija mainītos, iesniedzot likuma grozījumu priekšlikumus.
Diemžēl visos šajos gadījumos, cieš ne tikai pašas no azartspēlēm atkarīgās personas, bet arī to tuvinieki, jo nav noslēpums, ka personas, kuras atkarīgas no azartspēlēm, līdzekļus likmju izdarīšanai nereti aizņemas no radiem, draugiem, paziņām, vai dažādās īstermiņa kredītu izsniegšanas vietnēs internetā, un šādi uzrēķini faktiski nozīmē to, ka var tikt uzsāktas piedziņas darbības, kas ietekmē šo ģimeņu labklājību un var veicināt vēlmi pamest Latviju.
Šāda situācija bija vērojama 2008.gada krīzes dēļ, kad cilvēkiem nebija iespējams nokārtot savas saistības pret valsti un bankām, un no Latvijas emigrēja līdz pat 40 tūkst. cilvēku gadā. Laikā no 2008.-2012.gadam no Latvijas izbrauca 160 tūkst. cilvēku.
Lai gan eksperti ir pauduši viedokli, ka pašreizējā Covid-19 krīze neradīs masveida emigrāciju , jo iepriekšminētās krīzes emigrantu plūsmu galvenokārt noteica bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm, bet emigrācija strauji palielinās bezdarbam sasniedzot 15%, kas saskaņā ar 2020.gada Latvijas Bankas prognozē norādīto -10% 2020.gadā un 2021.gadā, nav sasniegts, ievērojot valsts atbalsta pasākumus. Tomēr jānorāda arī uz aizvien pieaugošo sabiedrības neapmierinātību un kritiku saistībā ar dažādu atbalsta pasākumu pieejamību – izmaksas temps, kritēriji, atteikumi un apjomi, tostarp jau vairākkārtējām diskusijām un reakciju par to, ka tieši azartspēļu nozares uzņēmumi ir tikuši pie lielākajiem dīkstāves pabalstiem, subsīdijām un atbalsta apgrozāmo līdzekļu kompensēšanai.
Tāpat nevar ignorēt statistiku, kas saistīta ar Latvijas iedzīvotāju brīvprātīgu vēlmi liegt sev piekļuvi azartspēlēm un interaktīvajām izlozēm, reģistrējoties Pašatteikušos personu reģistrā – 17 tūkst. (2021.gada decembris), kas ir pieaudzis salīdzinājumā ar 2020.gadu – 14,6 tūkst.
Lai gan precīzu datu par azartspēļu atkarīgo cilvēku skaitu Latvijā nav (Veselības ministrijas 2019.gada pētījuma dati liecina par aptuveni 70 tūkst. jeb 6% iedzīvotāju ) speciālisti norāda, ka no azartspēlēm atkarīgo cilvēku skaits turpina pieaugt, kas viennozīmīgi liecina par to, ka atkarība no azartspēlēm ir nopietna problēma, kas skar arī atkarīgās personas tuviniekus.
Cīņa ar dažādām atkarībām, tajā skaitā azartspēļu atkarību, ir nozīmīga, ievērojot to ietekmi ne tikai uz veselību, bet arī cilvēku materiālo stāvokli, tomēr realitātē pat tādas iniciatīvas, kas saistītas ar atkarību ierobežošanu kā Ķekavas domes lēmums aizliegt azartspēles, tiek apturētas un netiek atbalstītas, bet to rezultātā uzrēķinātie nodokļu parādi tikai paaugstina iedzīvotāju nabadzības risku.