Šī gada 23. janvāris iezīmējās ar zīmīgu faktu – šajā dienā apritēja tieši trīs gadi, kopš apstiprināta Krišjāņa Kariņa valdība, un, neraugoties uz dažādām iekšēju un ārēju faktoru izraisītām peripetijām, tāuzsākusi ceturto valsts vadīšanas gadu. Izsakoties sporta terminoloģijā, sācies Krišjāņa Kariņa valdības olimpiskais gads. Tāpēc ir pamatoti izvērtēt, kādi ir Kariņa valdības rezultāti, un uz kādiem sasniegumiem mēs varam cerēt nākotnē.
Vispārēja valdības darba analīze droši vien būtu lasāma vairākos sējumos, taču šoreiz pievērsīšos tikai vienam, taču būtiskam valsts finanšu stabilitātes aspektam – valsts parādam. Tas diezgan skaidri parāda, cik atbildīga un ilgtspējīga (vai gluži pretēji) bijusi valdībasfinanšu politika pēdējo trīs gadu laikā.
Daži skaitļi pārdomām – 2019. gadā, Krišjāņa Kariņa valdībai uzsākot darbu, valsts parāds bija 36,9% no IKP*. Savukārt 2021. gada beigās valsts parāds jau sasniedza 45% no IKP**. Saskaņā ar Valsts kases operatīvajiem datiem 2021. gada beigās valsts parāds sasniedza 15,3 miljardus eiro, pieaugot par 2,8 miljardiem eiro kopš 2020. gada beigām. Zināšanai – tas ir vairāk nekā viss Latvijas budžets kopā ņemot 2022. gadam!
Neraugoties uz faktu, ka politiķi, piesaucot Igaunijas veiksmīgo piemēru, nepaguruši runā par valsts parāda samazināšanu, tomēr skaitļi un fakti rāda pilnīgi pretējo – ārējais parāds aug un tā samazināšana vismaz pagaidām ir tikai tukšas runas.
Finanšu ministrijas novērtējumā norādīts, ka likumā “Par valsts budžetu 2021. gadam” vispārējās valdības budžeta deficītu pieļaujams 1,2 miljardi eiro jeb 3,9% no IKP, tomēr pērnā gada faktiskais deficīta līmenis bija ievērojami augstāks. Proti, pērn valdība vairākkārt lēma par valsts pamatbudžeta līdzekļu palielināšanu neparedzētiem gadījumiem, kopumā Covid-19 atbalsta finansēšanai paredzot līdzekļus aptuveni 2 miljardu eiro apmērā. Tādējādi izdevumu līmenis būtiski pārsniedza apmēru, kāds bija plānots, izstrādājot 2021. gada budžetu.Atbilstoši FM aplēsēm pērn sniegtā atbalsta apmērs Covid-19 seku mazināšanai kopumā sasniedza 2,3 miljardus eiro jeb 6,9% no IKP, palielinot vispārējās valdības budžeta deficītu par 6,5% no IKP.
Trūkstošie līdzekļi, protams, tikai aizņemti, tā palielinot ārējo parādu. Tās ir ievērojamas naudas summas, kas tikušas atvēlētas Covid-19 seku likvidēšanai un dažādiem atbalstiem gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem. Tomēr vai varam teikt, ka pandēmijas skartās un atbalstāmās nozares ir apmierinātas – diez vai. Vai atbalsts iedzīvotājiem dažbrīd nebija populistisku lēmumu vadīts – iespējams. Dažbrīd jādomā, ka Kariņa valdība nekritiski ir piegājusi atbalsta sniegšanai – jo nauda, citējot pašu Krišjāni Kariņu, nekad nav bijusi tik daudz. Tiesa, aizņemt nauda, kas būs jāatdod mums visiem. Turklāt runājot par ekonomikas atveseļošanu, jāsaka, ka valdība ir ne tik izteikti piesardzīga, cik lēna lēmumu pieņemšanā.Acīmredzot Kariņa valdībai ir izdevīgi uzturēt Covid-19 “bubuli”, kamēr, piemēram, Lietuvā un Igaunijā ir atcelti virkne ierobežojumu un obligātie sertifikāti, kas ļauj uzelpot daudziem pakalpojumu sniedzējiem.
Trauksmes zvanus par ārējā parāda pieaugumu sāk sist arī Latvijas banka. Vēl pērn Latvijas bankas eksperti norādīja, ka “tērējot tik, cik tērējām pagājušajā gadā (t.i. nedaudz virs Māstrihtas kritērijā noteiktajiem budžeta deficīta – 3%), jau 2026. gadā valdības parāds sasniegtu 60% no IKP. Ko pēc tam? Parāda atmaksai nāktos celt nodokļus un mazināt izdevumus, tas jau vairs nav pievilcīgi. Dzīvojot “prātīgi” dažu gadu laikā varam sasniegt parāda līmeni 45% no IKP, bet, tērējot tik, cik pērn, parāds ātri vien sasniegs 60% no IKP.”***
Līdzšinējā valdības rīcība liecina, ka apzināti vai neapzināti, bet ejam uz vēl lielāku ārējo parādu, kas nozīmētu nodokļu palielināšanu. Ņemot vērā jau esošoelektroenerģijas un dabas gāzes cenu pieaugumu, nodokļu sloga palielināšana uzņēmējiem un iedzīvotājiem nozīmētu dramatisku situāciju.
Tiesa Kariņa valdība sola zelta laikus. Šādam optimisms skaidrojams gan ar Eiropas finanšu atbalsta instrumentiem Covid19 seku likvidēšanai, gan ar plānoto ES zaļo un digitalizācijas uzņemto kursu, kam paredzēti nozīmīgi finanšu līdzekļi. Digitalizācija izklausās labi, taču jautājums ir par zaļo iniciatīvu ieviešanu. Proti, vai šis zaļais kurss nevarētu apdraudēt dažas nozīmīgas tautsaimniecības nozares. Piemēram, to pašu kūdras ieguvi, kas ir nozīmīgs dabas resurss lauksaimniecībā, kā arī būtiska Latvijas eksporta nozare. ES apsolītu “zaļās finanses” apmaiņā pret, piemēram, būtisku kūdras ieguves samazinājumu. Tas nav nemaz tik neiespējami, atceroties gan cukura nozares likvidāciju, gan būtiski zvejniecības nozares samazināšanu. Drūma perspektīva..
Tāpēc jautājums par Kariņa valdības ilgtspēju nezaudē aktualitāti –vai ES fonu līdzekļi un atbalsta programmas tiek plānotas un izmantotas jēgpilni, un vai neaudzējam ārējo parādu, lai Kariņa valdība varētu tērēt milzīgus līdzekļus populistiskiem solījumiem Saeimas vēlēšanu gadā.
* Eurostat un Latvijas bankas dati
** Finanšu ministrijas sākotnējo budžeta deficīta un valsts parāda novērtējums par 2021. gadu: (https://ieej.lv/NFEQv).
***”Latvijas parāds – kā tas radies un vai gribam to redzēt vēl lielāku?” (https://ieej.lv/aGwbo)