Mēdz būt gadījumi, kad aizņemties ir ieteicams un tas pat ir nepieciešams. Finanšu pasaulē tā rīkojas, kad ieguldītā kapitāla atdeve ir augstāka par aizņemšanās izmaksām. Uzņēmējdarbībā tā rīkojas, lai attīstītu biznesu, iekarotu jaunus tirgus, uzņēmums augtu utt. Taču vai aizņemties 80 miljonus, lai izveidotu 120 gultasvietas Covid-19 pacientiem, ir šāds gadījums, to katrs pats var spriest.
Paradoksāli ir tas, ka esošā vara sistemātiski ir izvēlējusies risināt tautsaimniecības problēmas pretēji visiem ekonomikas pamatprincipiem. Tā vietā, lai pelnītu, uzlabotu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju, saglabātu pragmatiskas attiecības ar kaimiņvalstīm, izmantotu mūsu ģeogrāfisko stāvokli, mēs esam sevi padarījuši par atkarīgiem no kārtējiem aizņēmumiem.
Ar šo fiskālo “nedisciplinētību”, kad valsts ieņēmumi sistemātiski ir zemāki par izdevumiem, valsts vadītāji – kā premjers, tā arī Valsts prezidents – nekautrējās sev palielināt atalgojumu.1 Privātajā sektorā tas būtu pilnīgi neiedomājami, taču ne pašreizējai valsts varai. Un tiem, kuri saka, ka nekā slikta ārējā parādā nav, ļaujiet man atgādināt slaveno Marka Tvena teicienu par baņķieriem: “Baņķieris ir cilvēks, kurš iedos lietussargu, kad spīd saule, bet prasīs to atpakaļ pie pirmajām lietus lāsēm.”
Spilgts piemērs tam ir pašlaik notiekošais Melnkalnē.2 Tieši šāda fiskālā nedisciplinētība ir novedusi šo mazo Rietumbalkānu valsti neapskaužamā bezizejā. Neatbildīgā naudas aizņemšanās no Ķīnas (Jaunā zīda ceļa iniciatīvas ietvaros) ir piespiedusi šo valsti vērsties pēc palīdzības pie Eiropas Savienības, kura likumsakarīgi palīdzību atteica.3 Melnkalnei, kurā ir 630 tūkstoši iedzīvotāju, ārējais parāds uz cilvēku ir 675 eiro. Mums tas pašlaik ir nedaudz virs 9000 eiro uz vienu iedzīvotāju.
Bet vai šī valstsvīru nekompetence un bezatbildība ir mums kaut kas jauns? Vēl pagājušā gada martā Krišjānis Kariņš izteicās, ka vēlme attīstīt tranzītu ir “novecojusi domāšana, kas valsti ilgstoši atturējusi no attīstības”. Premjers uzskata, ka tā ir “novecojusi doma, ka tranzīts – tilts starp Austrumiem un Rietumiem – mūs glābs”.4
Atļaušos piebilst, ka šajā “novecojušajā nozarē”, kura ir veiksmīgi strādājusi no Livonijas ordeņa laikiem, salīdzinoši nesen vēl bija nodarbināti 80 000 strādājošo jeb 8% no visa Latvijas darba tirgus. Ik gadu šis mums “tik nevajadzīgais tranzīts” valsts ekonomikā ienesa vairāk nekā miljardu eiro (otrā lielākā tautsaimniecības nozare aiz kokrūpniecības un mežistrādes).
Neizmantot mūsu ģeogrāfiskās atrašanās vietas priekšrocības ir ne tikai ekonomiski aplami, bet to pat varētu traktēt kā noziegumu pret tautsaimniecību. Tas laikam arī ir izskaidrojums, kādēļ mūsu premjers nevēlas pragmatiskas attiecības ar austrumu kaimiņvalstīm. Savukārt, kad ir iespēja aizņemties, miljards šurp vai miljards turp acīmredzot Krišjāņa Kariņa kungam ir maznozīmīgs lielums.
Rodas jautājums: kas ir bīstamāk? Ļaut ieplūst dabīgi kapitālam no austrumiem vai aizņemties no Rietumiem? Ņemsim kā piemēru “Latvijas Balzamu”, kas pieder Jurijam Šefleram, kurš nereti pats uzturas Latvijā un ir spilgts piemērs cilvēkam, kurš ir pret Kremļa režīmu. “Latvijas Balzams” ir viens no lielākajiem Latvijas nodokļu maksātājiem un eksportētājiem, eksportējot produkciju uz 175 (!) dažādām valstīm un nesot Latvijas vārdu pasaulē, kā arī nodarbinot vairāk nekā 600 darbinieku.
Vai varbūt Pjotra Avena piemērs? Reti kurš mūsu valstī var lepoties ar tādu mecenātismu, kādu ir izradījis šis kungs pēdējā desmitgadē. Vai mums viņus nevajag? Labi, tad, Kariņa kungs, sakiet – kur ir tie miljardieri no Rietumiem, kuri ir gatavi šeit dzīvot, nodrošināt darbvietas, maksāt nodokļus un atbalstīt kultūrvēsturisko mantojumu?
Skaidrs, ka situācijā, kad esošā vara neprot atbildīgi saimniekot, aizņemšanās ir vienīgais risinājums. Taču nākamajā krīzē, kura strauji tuvojas augstu energoresursu cenu un nekontrolējamas inflācijas ietērpā, aizņemties būs gan grūtāk, gan arī dārgāk. Tāpēc varbūt paklausiet Paula kungam un atkāpieties ar godu.
PS. Aicinu lasītājus iepazīties ar Krišjāņa Kariņa valdības deklarāciju5 un izvērtēt, cik šodienas realitāte ir tālu no valdības solījumiem.
1 Levita, Kariņa un ministru algu palielinājums Covid-19 krīzes laikā nokaitina sabiedrību | LA.LV
2 Montenegro agrees hedging deals to ease Chinese debt burden -report | Reuters
3 Brisele atsaka Melnkalnes lūgumam palīdzēt segt parādu Ķīnai – Ārvalstīs – Ziņas – TVNET
4 Kāda jēga reformai, ja premjers grib iznīcināt tranzītu? – BNN – ZIŅAS AR VĒRTĪBU