Ir pieņemts ES Tiesas (EST) spriedums, kas nosaka — dalībvalstīm ir jāatzīst viendzimuma pāra laulība, ja tā ir noslēgta citā ES valstī. Šis lēmums man zināmā mērā atgādina slaveno ASV Augstākās tiesas lietu Dred Scott v. Sandford (1857). Protams, abu lietu saturs ir ļoti atšķirīgs: vienā tika risināts jautājums par cilvēka — bijušā verga brīvības atzīšanu, bet otrā par viendzimuma laulību juridisko statusu. Līdzība nav tematā, bet juridiskajās sekās, un Dred Scott lietā tās bija ļoti tālejošas. Spriedums saasināja Ziemeļu un Dienvidu konfliktu un tiek uzskatīts par vienu no ieganstiem, kas sekmēja Amerikas pilsoņu karu. Par šo lietu sarakstītas neskaitāmas juridiskās esejas…
1.Dred Scott: vēsturiska paralēle ES spriedumam
1857,gadā ASV bija dziļi sašķeltas: daļa štatu atbalstīja verdzību, bet Ziemeļu štatos tā bija aizliegta. Vergs Dreds Skots vairākus gadus dzīvoja Ilinoisā un Viskonsinā — teritorijās, kur verdzība bija pilnībā aizliegta, un viņa saimnieks pret viņu izturējās kā pret brīvu cilvēku. Pēc saimnieka nāves Dreds nolēma juridiski nostiprināt savu brīvības statusu un vērsās tiesā. Lieta nonāca līdz pat ASV Augstākajai tiesai.
Tajā laikā Augstākās tiesas sastāvā dominēja Dienvidu štatu tiesneši, kas bija labvēlīgi verdzības institūtam. Rezultātā tika pieņemts viens no viskritizētākajiem spriedumiem Amerikas tiesu vēsturē. Tiesa nolēma, ka vergs paliek vergs neatkarīgi no tā, kurā štatā viņš ir dzīvojis un cik ilgi, tātad pat uzturēšanās “brīvajā teritorijā” nedod tiesības uz brīvību. Turklāt tiesa faktiski pasludināja, ka verdzība ir aizsargājama visā ASV teritorijā, neatkarīgi no atsevišķu štatu likumiem. Spriedums izraisīja milzīgu sašutumu Ziemeļos un vēl vairāk saasināja politisko spriedzi starp verdzību atbalstošajiem un verdzību noraidošajiem štatiem. To bieži min kā vienu no katalizatoriem, kas strauji tuvināja valsti Amerikas pilsoņu karam. Šis spriedums kļuva par simbolu tam, cik bīstama var kļūt tiesu vara, ja tā pieņem politiski motivētus lēmumus, kas pārkāpj cilvēktiesību un vienlīdzības principus.
2. Kad tiesas kļūst par likumdevējiem: kur beidzas demokrātija un sākas tiesu politika?
Kā redzam, abos gadījumos augstākā tiesu instance pieņēma lēmumu, kura ietekme pārsniedza konkrēto strīdu un būtiski ierobežoja dalībvalstu vai štatu iespējas rīkoties saskaņā ar savām pašnoteikšanās tradīcijām. Abos gadījumos augstākā tiesu instance pieņēma lēmumu, kas — neatkarīgi no tā motīviem — raisa plašas un neprognozējamas politiskās un sabiedriskās sekas, īpaši, ja lēmums skar jomas, kurās sabiedrībā nav panākts konsenss.
Dred Scott spriedums tiek uzskatīts par vienu no cilvēktiesību pārkāpumu kulminācijām pirms Amerikas pilsoņu kara, jo tas nonāca krasā pretrunā ar lielas sabiedrības daļas vērtībām un pastāvošajām tradīcijām. EST spriedums ir loģisks turpinājums ES politikai attiecībā par viendzimuma laulībām. Vai EST spriedums kļūs par politiskas un sabiedriskas eskalācijas katalizatoru, rādīs laiks. Bet skaidrs ir tas, ka līdzīgi kā ASV Augstākās tiesas spriedumi arī EST lēmumi automātiski kļūst saistoši visām dalībvalstīm, ne tikai konkrētās lietas pusēm. Tas nozīmē, ka sprieduma sekas ir strukturālas, nevis individuālas, un var skart visu ES tiesību telpu. Tiesas lēmums kļūst par politiskās realitātes noteicēju, apejot nacionālo likumdevēju un sabiedrības vairākuma viedokli.
3.Dalībvalstu veto nākotne un suverenitātes sašaurināšanās Eiropā
Un skaidrs ir arī tas, ka dalībvalstu suverenitāte ES ietvaros kļūst arvien iluzorāka un šis spriedums to sašaurina vēl vairāk. Līdz ar Lielbritānijas aiziešanu no ES ir pazudis arī lielākais Eiropas Savienības tālākas federalizācijas bremzētājs. Tas savukārt pavēra ceļu tālākai integrācijai virzienā, kurā nacionālo parlamentu loma mazinās, bet Briseles un ES tiesu ietekme pieaug.
Domāju, ka redzēsim arī citus soļus — piemēram, diskusijas par veto tiesību atcelšanu ārpolitikā vai nodokļu jautājumos. Tas nozīmētu, ka dalībvalstu tautas griba un nacionālo parlamentu balsojumi bieži vien kļūs par formālu procedūru, nevis reālu demokrātisku lēmumu. Šādas tendences tikai pastiprina jautājumu: cik ilgi dalībvalstu suverenitāte būs reāla, nevis deklaratīva?