Vārda brīvība ir demokrātiskas valsts vērtība un būtisks demokrātiskas sabiedrības elements, kas nodrošina sabiedrības iespēju ietekmēt politiskos procesus, tostarp, arī kritizējot valsts varu. Taču šo tiesību izmantošana ir saistīta ar īpašiem pienākumiem un atbildību, jo tiesības uz vārda brīvību nenozīmē visatļautību. Izteiksmes brīvība attiecas ne tikai uz tādu informāciju vai idejām, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai kas tiek uzskatītas par neaizvainojošām, vai atstāj citus vienaldzīgus, bet arī uz tādu informāciju un idejām, kas citus aizskar, šokē vai satrauc. Tādi ir plurālisma, tolerances un atvērtības nosacījumi, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska sabiedrība (Satversmes tiesas 2002. gada 27.maija lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-34-01 punkts 17). Tai pat laikā tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas un tās noteikti nenozīmē visatļautību. (Satversmes tiesas 2003.gada 29.oktobra spriedums lietā Nr.2003-05-01 punkts 22). Vārda brīvība neietver tiesības apzināti noniecināt kādu personu, izplatīt nepatiesus faktus vai pārkāpt personas goda un cieņas aizsardzību.
Aivars Ozoliņš, būdams žurnālists un komentētājs žurnālā IR, ilgstošā laika posmā publiskajā telpā, dažādās platformās un medijos ir kritizējis mani, bieži vien pieminēdams mani savos rakstos izteikti noniecinošā formā. [1] Protams, attiecībā uz mani kā politiķi ikvienam, protams žurnālistam, it īpaši, ir plašākas kritikas tolerances robežas. Tāpat skaidrs, ka demokrātijā politiķim ir jāspēj paciest asu un reizēm pat provokatīvu kritiku, taču kritikai būtu jāieturas objektīvu faktu ietvarā, nevis jābalstās naida pilnās fantāzijās. Kritizēt var par publiskas personas rīcību, lēmumu vai paustu viedokli. Tas piederas pie demokrātijas, jo sabiedrībai jāvērtē politiķu lēmumi, taču žurnālista kritikai nevar pielīdzināt klajus melus, nepamatotus vai apzināti maldinošus apgalvojumus. Es šeit runāju par Aivara Ozoliņa sistemātisku mediju, publisko platformu izmantošanu, lai mani un manis vadīto partiju ’’Latvija Pirmajā Vietā’’ apmelotu, saistītu ar Putinu un Krieviju, radot nepamatotu un reputāciju ietekmējošu kontekstu.[2] Ieskatam sniegšu trīs piemērus:
1)’’Partijas ’’Latvija Pirmajā Vietā’’ bosiņam vārīga vieta. Aināram Šleseram vārīgā vieta varbūt trāpīja Vairas pieminētais Putina propagandas iespaids […] Buldozers un viņa traktori stājas rūkt par Vīķi – Freibergu ka par ’’Putina aģenti’’ […] Ar Šlesera norādījumiem klausīties Putina runas un pielūgt mūsu ģeogrāfiski nolemtās kaimiņzemes naudas apcirkņus varētu aizpildīt vairāku prokremlisku partiju propagandas bukletus, bet viņa bizness ar Putina draugiem ostās un citur diezin vai satilptu vienā ekseļa sējumā. […] Kurš ir Putina aģents?’’ [3]
2) ’’[…] Šlesers un citi kremlini laikam taču pie vienas vietas, vai ne?’’[4]
3)’’[…]’’Režīma gāzējs’’ trieciennieks Ainārs Šlesers nupat ir paziņojis, ka ES ’’turpina gļēvi atbalstīt karu Ukrainā’’, lai ’’novājinātu Krieviju’’. Šlesers grib stipru un naudīgu Krieviju. […] ar citiem kremliniem neiegūs vairākumu Saeimā. […]’’[5]
Aivara Ozoliņa apmātība visur saskatīt tā dēvēto kremļa ietekmi, manuprāt, šobrīd ir pārsniegusi jebkādas robežas. Es saprotu, ka neesmu ne tuvu vienīgais, kuru Ozoliņš savā daiļradē ir apsaukājis par kremļa aģentu[6], tomēr es uzskatu, ka Ozoliņa darbības atbilst Latvijas Republikas Krimināllikuma 78.panta kvalificējošām pazīmēm. Lai gan no panta nosaukuma ’’Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana’’ ir nolasāms, ka galvenais uzsvars likts uz nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, panta pirmajā daļā šis tvērums ir paplašināts – ’’(1) Par darbību, kas vērsta uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu.’’ Tiesību doktrīnā, atsaucoties uz Augstākās tiesas Senāta judikatūru, par minēto Krimināllikuma 78.pantu ir teikts, ka noziegums apdraud vienlīdzīgas attieksmes principu un personas tiesības uz cieņu, drošību, fizisko un psiholoģisko neaizskaramību un jāizvērtē izteikuma paudēja nodoms, izteikuma saturs un forma, kā arī izteikumu pieejamības plašums to pieejamības ilgums, sociālais un politiskais konteksts, kādā izteikumi pausti un izplatīti, izteikuma paudēja statuss sabiedrībā, īpaši izvērtējot šīs personas ietekmi uz auditoriju, kurai izteikumi domāti, kā arī personas uzvedība nozieguma izdarīšanas laikā saistība ar naidu kurinošām organizācijām.[7]
Uzskatu, ka vietā ir atsaukties uz Latvijas Republikas Valsts prezidentu un Nacionālās drošības padomes vadītāju Edgaru Rinkēviču, kas ir uzsvēris, ka vietā un nevietā izteiktas apsūdzības par kremļa ietekmi deformē diskusiju un novērš uzmanību no reālās kremļa politikas un retorikas. Mūsu valsts vadītājs ir publiski norādījis, ka “Šobrīd uzņem apgriezienus argumentācija – vai tā būtu [Stambulas] konvencija, vai tie būtu kādi citi jautājumi –, ka visi ir Kremļa aģenti, visi ir tā vai citādi iespaidoti. Tas notiek vietā un nevietā. Šādā veidā mēs vienkārši varbūt politiskās retorikas vai izdevīguma vārdā, vienam otru apsaukājot, vienam otru apsūdzot, reāli zaudējam sapratni par to, kas tad ir tā īstā kremļa retorika, kas ir tā īstā kremļa politika”.[8]
Plurālisms, iecietība un atvērtība ir priekšnoteikumi demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanai, tomēr izteikumi, kas apzināti rada neiecietību, nav aizsargājami. Neiecietība, kas iet kopā – roku rokā ar naida izraisīšanu, ir robeža, kuru nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt, īstenojot vārda brīvību. Arī izteikumi, kas aizskar, pazemo vai nomelno noteiktas sabiedrības grupas, var būt pietiekams pamats, lai varas iestādes dotu priekšroku cīņai pret naida runu, nevis bezatbildīgi izmantotai vārda brīvībai (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2022. gada 20. decembra sprieduma lietā „Zemmour v. France”, iesnieguma Nr. 63539/19, 48.–54. punkts). Ozoliņa rakstos ir ieausti naida elementi, to nolūks ir, manipulējot ar sabiedrisko domu, panākt konkrētu cilvēku diskreditēšanu. Ozoliņš ar saviem izteikumiem degradējot Latvijas pilsoņu ievēlētus tautas priekšstāvjus un to tiesības, pauž totalitāru viedokli. Latvija ir demokrātiska valsts, kas nozīmē, ka tauta izvēlas savus priekšstāvjus, lai tie tālāk realizētu savus priekšvēlēšanu solījumus. Partiju statūtus reģistrē valsts reģistrā Uzņēmumu reģistrā, bet partiju programmas pirms vēlēšanām piefiksē Centrālā Vēlēšanu komisija. Partiju darbību uzrauga attiecīgi valsts dienesti, kuri iejaucas gadījumā, ja partiju darbībā tiek konstatēts jebkas prettiesisks vai pret nacionālo drošību vērsts. Ozoliņa izteikumi ir ārkārtīgi bīstami, sabiedriskajai, tā arī nacionālajai drošībai. Svarīgi atzīmēt, ka Ozoliņš šādus izteikumus ir paudis pārdomāti un apzināti, turklāt regulāri. Ozoliņš, diskreditējot mani, ir apzināti vēlējies sabiedrībā raisīt naidu pret opozīcijas partijām, turklāt tam melīgi izmantojis norādi uz saistību ar kremli, kas Krievijas uzsāktā pretlikumīgā kara apstākļos īpaši rezonē sabiedrības uztverē un attieksmē. Sabiedrība šobrīd atrodas lielā baiļu varā sakarā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kamdēļ Ozoliņa izteikumi vienā sabiedrības daļā tiek uztverti ar bailēm, otrā – kā pamudinājums vēl lielākai starpnacionālai eskalācijai. Izteikumi neveicina sabiedrības saliedētību, bet tieši pretēji – šķeļ sabiedrību un palielina plaisu starp pilsoņiem, kuri atbalsta dažādas politiskās partijas. Tas var novest pie sociālajiem un etniskajiem konfliktiem, radot reālus draudus Latvijas drošībai,” Zinot, ka šie izteikumi ir nepamatoti no juridiskā aspekta, mēs uzskatām tos par nepieļaujamiem. Manuprāt, tas, ka A.Ozoliņš ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, kura darbi ir publicēti krievu, angļu un zviedru tulkojumos un tas, ka viņš 2021. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III (komandiera) šķiru, nedod viņam tiesības naida radīšanai publiskajā telpā.
Lūdzu Jūs izvērtēt, ar kādu nolūku Aivars Ozoliņš publiskajā telpā regulāri mani un citas personas apzīmē kā, tā dēvētos, “kremļa aģentus”, kā arī noskaidrot šādas rīcības iespējamās sekas — vai tās veicina sociālu naidu, kaitē atsevišķu personu reputācijai, vai rada sabiedrībai kaitējumu, izplatot dezinformāciju un nepamatotas aizdomas, kas netieši var kalpot Latvijai nedraudzīgu spēku interesēm.
[1] Sk., piemēram, https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/aivars-ozolins-mikstie-3659; https://www.apollo.lv/4762770/aivars-ozolins-tuksa-vieta-jekabsons; https://www.apollo.lv/4884858/aivars-ozolins-tevi-un-klusetaji; https://ir.lv/rubrika/komentars/slesers-un-slura.169056;
[2] https://x.com/GeneralisAi/status/2008188769044930878; https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/brivibas-bulvaris/aivars-ozolins-pat-ja-jums-ir-saubas-ejiet-un-balsojiet.a166472/;
[3] Ozoliņš A. Lielie un maziņie. Ir 13-19. 2025 6.lpp.
[4] Ozoliņš A. Avena lauks. Ir 18-24. septembris, 2025. 6.lpp.
[5] Ozoliņš A. Vairākās frontēs. Ir 8-14. janvāris, 2026. 6.lpp.
[6] Arī citus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus Aivars Ozoliņš raksturo kā Kremļa ietekmētus, tostarp norādot, ka viņu darbību “fonā skan Kremļa kuranti”. Konkrēti runa iet par Alvi Hermani, Armandu Broku, Didzi Šmiti, Pēteri Sproģi un Guntaru Vītolu un jāsaka šie piemēri nebūt nav vienīgie. (Skat. Ozoliņš A. Slikts teātris. Ir 23-29. oktobris, 2025. 6.lpp.)
[7] Krastiņš U., Liholaja V. Krimināltiesības Sevišķā daļa. Mācību grāmata. Ceturtais papildinātais izdevums. Tiesu namu aģentūra, 2025, 48.lpp.; Skat. Augstākās tiesas 10.01.2023. lēmumu Nr. SKK‑3/2023 (11817001020) motīvu daļas punktu 5.1.
[8] https://www.1188.lv/zinas/rinkevics-vienam-otru-saucot-par-kremla-agentiem-mes-zaudejam-sapratni-par-patieso-krievijas-retoriku/59279