Publicists, valodnieks, pedagogs un sabiedriskais darbinieks Kronvaldu Atis 1869. gadā darināja vārdu “satversme”, lai ar to aizstātu jau zināmo vārdu “konstitūcija”. To iekļāva pirmā Latvijas Republikas vēlētā parlamenta – Satversmes sapulces – nosaukumā. Jaunvārdu darināja no darbības vārda “tvert”. “Cilvēki tādēļ pieņēmuši likumus, lai tiem būtu vajadzīgā laikā kur patverties, lai tiem būtu tversmes,” skaidroja Kronvaldu Atis. Šodien, Satversmes sapulces pirmajā sasaukšanas dienā – 1. maijā, “Neatkarīgā” sarunājas ar Latvijas Universitātes senatoru, Centrālās vēlēšanu komisijas locekli, profesoru, Dr. iur. Ringoldu Balodi.
https://neatkariga.nra.lv/intervijas/455639-ringolds-balodis-ko-svinam-1-maija-satversmes-sapulces-sasauksanas-dienu-vai-darba-svetkus
Kā redzat un vērtējat Satversmes sapulces nozīmīgumu?
1920. gada 17.-18. aprīlī notika pirmā Latvijas Republikas parlamenta – Satversmes sapulces – vēlēšanas. Satversmes sapulces vēlēšanās piedalījās vairāk nekā 700 000 vēlētāju (aptuveni 85% balsstiesīgo). Vēlēšanas notika visā Latvijas teritorijā, izņemot apvidus, kurus bija okupējusi Igaunija un Lietuva.
Šajās vispārējās vēlēšanās Latvija ieguva 150 deputātus, kuri 1920. gada 1. maijā sanāca uz savu pirmo sēdi. Tas ir liels notikums mūsu valstiskumam ne tikai tāpēc, ka šajā dienā ieguvām funkcionēt spējīgu parlamentu, bet arī tāpēc, ka šis parlaments apstiprināja to demokrātisko virzienu, kuru 1918. gada 18. novembrī bija deklarējuši valsts dibinātāji. Satversmes sapulce 1920. gada 27. maijā pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti.
Lai arī 1918. gada 18. novembra proklamēšanas aktā, kā arī dienu pirms tam pieņemtajā 17. novembra Tautas padomes politiskajā platformā ir pieteikta demokrātiska valsts, tomēr ir jāsaprot, ka tas bija tikai apņēmīgu cilvēku paziņojums, bet varēja taču sanākt dažādi. Tolaik bija tautā liels komunistu iespaids. Galu galā varēja taču ievēlēt Satversmes sapulci, kas proklamētu sociālistisku vai pat komunistisku valsti.
Mācītājs, sabiedriskais darbinieks, politiķis un rakstnieks Andrievs Niedra komunistus dēvēja par proletariāta diktatūru, savukārt Ulmaņa Tautas padomi – par demokrātisko diktatūru. Lielā mērā Niedram bija taisnība, jo tautas mandāta Tautas padomei nebija. Tautas padomes locekļi bija pašorganizējušies, pašizvirzījušies politiskās pilsonības pārstāvji, kas uzņēmās varu, līdz notiks Satversmes sapulces vēlēšanas.
Tautas padome līdz Satversmes sapulces sasaukšanai bija ārkārtas situācijā pašorganizēts veidojums, kas ar varu un autoritāti bija ieguvusi suverēno varu, savukārt Satversmes sapulce bija demokrātiski leģitimēts Latvijas valsts suverēnās varas nesējs, kas savas pilnvaras bija tieši saņēmusi no Latvijas tautas kopuma. Tāpēc tas ir ļoti, ļoti svarīgi, ka demokrātiski, vispārējās vēlēšanās ievēlētā Satversmes sapulce pieņem šo Deklarāciju par Latvijas valsti. Jo tā jau bija tauta, precīzāk – suverēns, kas apstiprina to, ko bija teikuši vizionāri – drosminieki. Un tas, ko Satversmes sapulce pateica, bija ietilpināts tikai pantos – 1. pantā bija noteikts, ka “Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu”, bet 2. pantā bija deklarēts, ka “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Jā, tie ir tie paši vārdi, kas rakstīti Satversmē arī šobrīd.
Kā varat komentēt pašas Satversmes sapulces darbu, veidojot Satversmi?
Nu, Fēlikss Cielēns, kurš aktīvi darbojās, veidojot Satversmes projektu, savos memuāros rakstīja ka “Satversme ir kolektīvs darinājums, kur galveno darbu gan veikuši Marģers Skujenieks un es”, piebilzdams, ka Satversmes pantu formulēšanā piedalījušies arī citi.
Objektīvi runājot, mums ir paveicies, ka Satversme ir vispār pieņemta. Tas notika, lielā mērā pateicoties mūsu Satversmes tēvu tālredzīgumam. Proti, Satversmes projekts tika sadalīts divās daļās un apstiprināts atsevišķi. Pirmā daļa tika apstiprināta trijos lasījumos par spīti strīdiem par Valsts prezidenta ievēlēšanu, bet otrā daļa par pamattiesībām trešajā lasījumā izgāzās. Pietrūka balsu. Latgaliešu balsu, starp citu. Nespējām savaldīt kašķus tautas iekšienē. Žēl.
Lai nu kā, beigu beigās nācās vien izsludināt pirmo daļu par Satversmi. Ja izgāztos Satversmes pieņemšana, tas būtu liels negods pa visu pasauli un trumpis Latvijas nelabvēļiem. Kā saka, labi, ka tā.
Cik ilgi tika veidota Satversme?
Satversmes kā dokumenta rakstīšanas periods bija ļoti ilgs: veseli divi gadi. Salīdzinot: ASV konstitūcija tika uzrakstīta 100 dienās. Bet skaidrs, ka ne tikai par Satversmi deputāti runāja. Satversmes sapulce bija tikai viens no valstiskajiem darbiem, kas jāveic. Uzreiz pēc sarkanarmijas padzīšanas sasauktajai Satversmes sapulcei lielākais darbs, ko vajadzēja risināt, bija dažādu valstiski svarīgu likumu pieņemšana, kas regulētu jaunās valsts dzīvi. Ārkārtīgi svarīga bija arī agrārā reforma. Domāju, vislabāk situāciju raksturo Satversmes sapulces deputātu skaits komisijās. Satversmes komisijā bija 26 deputāti, bet Finanšu un budžeta komisijā vien par diviem deputātiem mazāk. Agrāro lietu komisijā bija 40 deputāti.
Satversmes sapulces pilnvaras beidzās 1922. gada 7. novembrī pulksten 12, kad sanāca kopā jaunievēlētā 1. Saeima. Arī Satversme stājās spēkā šajā dienā. Bet 1. maijs joprojām palika kā Satversmes sapulces sasaukšanas diena.
Par Agrāro lietu komisiju runājot: jaunajai valstij zemes piederības jautājums bija ārkārtīgi svarīgs. Pēc Neatkarības kara nevarēja pat iedomāties, ka vācu muižniecība varētu saglabāt savas zemes, jo latviešos bija spēcīga pārliecība par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu.
Jā, tā bija. Faktiski valstī tika likvidēta muižu sistēma. Muižas bija autonomas saimniecības. Likvidējot muižas, atņemot arī baznīcām zemi un atdodot zemes zemniekiem, notika liela reforma. Tika atalgoti brīvības cīnītāji un likti pamati Latvijas ekonomiskai attīstībai.
Savukārt 1934. gadā Kārlis Ulmanis likvidēja šīs dienas nosaukumu, pārdēvējot 1. maiju par Darba svētkiem.
Nu jā, vajadzēja kaut kā to parlamentārismu nepieminēt… Ulmaņa īsajā 15. maija valdības programmā gan tika pasludināts, ka vara tiek sagrābta līdz jaunas Satversmes pieņemšanai. To gan tā arī neuzrakstīja, bet Krievija Latviju okupēja.
Ja runājam par Ulmaņa apvērsumu, varam skatīties gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Ulmanis apgalvoja, ka glābj Latviju, jo vēlētāji ir vīlušies. Paskatīsimies vidējos skaitļus: pirmo četru Saeimu vēlētāju aktivitāte ir virs 80%. Salīdzinot ar šodienu, tā ir diena pret nakti. Tas nozīmē, ka šobrīd vēlētāji ir PAVISAM vīlušies. Ārpolitiski Latvija bija pēdējā, kas kļuva autoritāra. Gan Lietuvā, gan Igaunijā, Vācijā, Itālijā un daudzviet citur demokrātijas tika nomainītas pret autoritāriem režīmiem. Latvieši, kā mēdz teikt, paskatījās apkārt un arī izdarīja to, ko citi jau bija izdarījuši.
Protams, Ulmanim tā bija frazeoloģija. Jā, bija krīze, partiju kašķi, kā toreiz teica – notika veikali. Bet galvenais jau bija ārējie priekšnoteikumi, un Ulmanim vara iekrita rokās. Turklāt Saeima bija sadrumstalota, un tas radīja nestabilu politisko sistēmu.
Uzstājoties Latvijas radiofonā pāris dienas pēc varas pārņemšanas savās rokās, Ulmanis savu rīcību traktēja kā tautas gribas piepildījumu. Daļa Latvijas tautas gan nebija sajūsmā par Ulmaņa vienpersonisko nākšanu pie varas, tomēr nebija arī gatava aizstāvēt demokrātiju.
Ne velti lietuviešu aktrise Aurēlija Anužīte uz jautājumu – ar ko latvieši atšķiras no lietuviešiem? – atbildēja: latvieši ir tādi paši kā lietuvieši, tikai sabijušies.
Bet, atgriežoties pie sarunas par Satversmi: tā izceļas uz kopējā fona ar to, ka mums ir tā pati Satversmes, kas bija pirms simt gadiem. No otras puses… Juris Bojārs savulaik izteicās, ka mēs joprojām braucam zirgu tramvajā. No trešās puses: Satversme kļūst relatīvāka, proti, tā sāk izplūst. Tajā par maz konkrētības. Un valsts vara necenšas to skaidrot.
Mums, piemēram, nav diskusijas par jaukto vēlēšanu modeli. Un kā tu paskaidrosi tautai, ka tas ir labāks par citiem modeļiem? Pēc piecu minūšu skaidrošanas visi jau būs aizmiguši. Un vai būs labāk, ja nolems ieviest tautas vēlētu prezidentu? Tur ir riski! Tāpēc viss ir uzlikts uz nosacītu rokasbremzi.
Jaunu konstitūciju var apstiprināt parlamentā. Arī referendumā. Bet kā iespējams debatēt ar tautu, piemēram, par 5. panta mērķtiecību? Taču ir Saeimas vēlēšanas, un tauta izvēlas, kāda būs Satversme – kreisa, labēja vai centriska. Bet tas, ka šobrīd Satversme ir diezgan nesamērīga, ir cits jautājums.
Kādā ziņā nesamērīga?
Palūkojoties uz Satversmes 3. nodaļu, redzam skrupulozi aprakstītas dažādas Valsts prezidenta funkcijas un pienākumus. Satversmes 3. nodaļā ir gari un plaši aprakstīts tieši Valsts prezidenta darbs. Pie mums vispār ir radīts simbolisks, reprezentatīvs prezidents, kura darbs lielā mērā atkarīgs no viņa personības un parlamenta koalīcijas. Prezidentu taču ievēlē parlaments, un ievēlēšanai nepieciešama tikai 51 balss. Tagad vēl arī atklātā balsojumā.
Tas izcili parādījās Egila Levita personā, kurš ļoti labi mācēja aprakstīt, kādam ir jābūt prezidentam, bet pats to nespēja realizēt. Levits bija tiesnesis – aiztaisa aiz sevis durvis un iet rakstīt spiedumu. Tas atspoguļojās arī viņa darbībā. Citādi bija ar Vairu Vīķi-Freibergu, kura ļoti augstu pacēla latiņu prezidenta darbam.
Savukārt tagad redzam Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, kuram gan nav dižu rakstu, bet kurš ļoti labi “saprot drēbi” un māk cilvēkiem patikt, pieņem dažādus likumus, kurus nevar nepieņemt. Viņš prezidenta amatā jūtas kā zivs ūdenī.
Satversme ir vairākkārt grozīta, tā zaudējusi savu lakonismu, ir uzrakstīta apjomīga preambula. Turklāt Satversmes tiesa, izejot no savām liberālajām pozīcijām, izmanto Satversmes tekstu savām interpretācijām, rakstot spriedumus. Tā viņi interpretēja Satversmes 110. pantu.
Atgādināsim, kā skan Satversmes 110. pants: “110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”
Jā, Satversmes tiesa šajā tekstā kaut kādā veidā saskatīja viendzimuma pāru “tiesības”. Tas ir tāpat kā skatīties mākoņos un redzēt tur dažādas figūras. Vēl var runāt par latviešu valodas pieminēšanu Satversmē. Tā pieminēta vairākkārtīgi, kas nav slikti, protams, bet parāda deputātu aktivitāti “simbolisma virzienā”. Pētot sākotnējo Valsts valodas likumu, sapratu, ka EDSO komisārs minoritāšu jautājumos Makss van der Stūls 1999. gadā norāva stopkrānu šā likuma apstiprināšanai Saeimā, bet deputāti šo vilšanos centās transformēt vairākkārtējos Satversmes grozījumos, tautai šādā veidā izrādot savu nacionālo pozīciju.
Tas bija līdzīgi, kā notika ar Levita Vēsturisko zemju likumu. Pašvaldībām nauda ir vajadzīga, bet tā vietā viņiem dāvina administratīvi teritoriālo reformu un skaistu likumu ar skaistiem vārdiem, bet bez naudas. Arī skaisti vārdi ir vajadzīgi, bet bez pārdomāta finansiāla atbalsta tā ir drīzāk konstitucionāla komunikācija.
Precizēsim par Valsts valodas likumu: Vaira Vīķe-Freiberga, saņēmusi vēstuli no komisāra un parunājusies ar viņu telefoniski, arī norāva stopkrānu un būtiski mīkstināja Valsts valodas likumu.
Jā, likums sanāca ļoti liberāls. Tā sekas mēs mēģinām labot tagad, un tas nesanāk pārāk labi. Manuprāt, rūgtums nacionālajās mazākumtautībās būs nelāga blakne, ko izjutīsim nākotnē.