Pēc bagātīgajām lietavām daudzi sēņošanas un ogošanas cienītāji sāk asināt nažus un gatavot kurvjus – Latvijas mežos sāk gatavoties tik daudzu iecienītās meža veltes. Arī VID sāk berzēt rokas, jo sācies sēņotāju un ogotāju tvarstīšanas laiks, lai pieprasītu nodokļu nomaksu par savāktajām meža veltēm. Šī situāciju nepārstāj būt traģikomiska.
Traģiska šī situācija ir tāpēc, ka, tvarstot ogotājus un sēņotājus, VID kārtējo reizi apliecina, ka iestādei ir daudz svarīgāka izkalpošanās savas priekšniecības (lasi, valdības) priekšā, demonstrējot aukstasinīgu nodokļu iekasēšanu, nevis dot cilvēkiem iespēju mazliet papildināt savus ienākumus un iztikšanu.
Komiska šī situācija ir tāpēc, ka varētu domāt, ka VID ir līdz perfekcijai sakārtojis visas pārējās pārraudzītās jomas – aplokšņu algas ir izskaustas, par cigarešu un alkohola kontrabandu nekas nav dzirdēts, korupcija VID iekšienē ir izskausta, uc. Un, nu, beidzot pienākusi kārta “pēdējai kaujai” – ogotāju un sēņotāju “pielikšanai pie vietas”. Ja tehniski skatam likuma normas – jā, varbūt iedzīvotāju ienākumu nodoklis sēņotājiem un ogotājiem ļoti teorētiski būtu piemērojams. Tomēr atcerēsimies, ka daudzi, kas nodarbojas ar šo rūpalu, tā ir iespēja nedaudz palielināt savu ģimenes budžetu, jo citu iespēju nav. Jā tā padomā, stundām ilga staigāšana pa mežu nebūt nemaz nav tik viegla, lai savāktu puslīdz ievērojamu daudzumu sēņu un ogu, lai veidotos, VID ieskatos, ar nodokļiem apliekama peļņa. Turklāt nereti sēnes un ogas tirgo tieši vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem šis fiziski smagais darbs ir neliela “piešprice” jau tā ne bagātīgajai pensijai.
Šajā sakarā nāk atmiņā kāds TV raidījuma sižets, kurā tika demonstrēts kā kādai večiņai, kas tirgoja ābolus no sava dārziņa, pašvaldības policisti enerģiski pieprasīja apliecināt, ka tiek maksāti nodokļi par ābolu tirdzniecību… Taču večiņa tirgoja pāris maisiņus sava dārziņa labumu, cik nu spēja līdz vietējam tirgum aiznest. Lieki piebilst, ka večiņa ilgi nespēja saprast, ko policija no viņas vēlas, jo šādi viņa ir papildinājusi savu budžetu jau gadiem, bet, nu, tik tālu esam nodzīvojušies, kad saprātu pārņem profesionālais kretīnisms. Šī situācija, ka ļoti labi ilustrē to, ka VID savā ziņā ir kā tāds anti-Robins Huds – tas, nevis atņem bagātajiem, bet otrādāk.
Labi, pieņemsim, ka VID un tās vadība šādi ir publiski noformulējusi savu nostāju, kā bezkaislīga un neempātiska organizācija attiecībā pret sabiedrības maznodrošinātākajiem slāņiem. Tā teikt – nevienam, nekādas atlaides. Tomēr šajā sakarā gribētos atgādināt, ka pats VID jau izsenis runā par procesu efektivizāciju. Cik jēgpilni un efektīvi ir dzīties pakaļ nodokļiem, ja izmaksas ir augstas un sasniedz teju to pašu, ko sniegtu ieguvums no iekasētajiem nodokļiem. Proti, VID tērē savu darbinieku resursu, viņu laiku, iestādes administratīvo resursu, lai iekasētu nodokļus no sēņotājiem un ogotājiem, bet jautājums – cik? Gribētos zināt, cik tieši VID ir iztērējis un, cik iekasējis no ogotāju un sēņotāju “medībām”? Patiesību sakot, tas atgādina situāciju, kad darbinieki, imitējot darbu, cenšas pierādīt savu nozīmību organizācijas struktūrā.
Te gribētos atgādināt, ka visas šīs VID aktivitātes notiek valstī, kurā ir trešā lielākā inflācija Eiropas Savienībā, viens no zemākajiem ienākumiem Eiropas Savienībā un solīds cenu pieaugums pēdējo mēnešu laikā, kas, tuvojoties gada aukstajiem mēnešiem solās tikai pieaugt.
Tad nu te jautājums ir šāds – vai valdība spēs iedzīvotajiem, īpaši maznodrošinātajiem, nokompensēt cenu pieaugumu, lai viņi nekļūtu vēl nabadzīgāki. Visticamāk, ka nē, jo Saeimas vēlēšanu tuvums valdošās elites dienaskārtībā ir, visticamāk, daudz svarīgāks par to, kā ļaut cilvēkiem pašu spēkiem piepelnīties. Tomēr īpaši nepatīkami ir tas, ka ne tikai bezdarbība, bet arī VID stingro roku tiek liegta iespēja kaut mazliet parūpēties par iztikšanu rudenī un ziemā, ko eksperti prognozē kā lielu izaicinājumu ne tikai maznodrošinātajiem, bet arī vidusslānim.