Mēs no pirmās klases baidām bērnus ar nezināmo, neparedzamo nākotni, mēģinot viņus tai sagatavot. Taču viss, ko iegūstam, ir neirotiski jaunieši, izdeguši skolotāji. Drudžaini tiek mainīts ne vien mācību saturus, bet arī process, plānošana, programmas, eksāmenu laiki, mācību gada struktūra, tā, ka pat Izglītības ministrija vairs nespēj izsekot šīm pārmaiņām un to sekām, un, kad tai nav ko teikt, piedāvā universālo atbildi – “skolu autonomija” vai “skolas pašas ir atbildīgas”. Taču – tas neliedz kontrolēt un uzraudzīt, un it kā rūpēties par daudznozīmīgi skaidrojamo un dažādos virzienos staipāmo “kvalitāti”!
Mūsdienu izglītības sistēma rada psiholoģiski nelīdzsvarotus bērnus. Viņiem riebjas skola nevis tāpēc, ka nepatiktu mācīties, bet nesaprotamas prasības un kā tiek organizēta mācīšanās. Divnozīmīgi vēstījumi to pastiprina – “skolā kļūdīties drīkst, no kļūdām mācās” un iepretim tam “neļausim kļūdīties” un pārkārtot pārbaudes darbus; slēgsim tuvāko skolu, lai bērniem būtu “vienlīdzīgi pieejama kvalitatīva izglītība”, lai gan šī skola ir par tālu, lai viņš vispār uz to “vienlīdzīgi” aizbrauktu un meklē citas mācīšanās iespējas; svinam skolas nobeigumu ar košu izlaidumu, kad vēl nezinām eksāmenu rezultātus un to, vai visi tos ir nokārtojuši un ir ieguvuši godpilno absolventa statusu; gribam pagarināt mācību gadu, lai apgūtu “visu nepieciešamo”, taču pēdējās nedēļās bērni uz skolu izvēlas neiet, jo “mācīšanās vairs nenotiek”; vidusskolā ir ieviesti priekšmetu līmeņi, taču augstskolās tik un tā visus samet “vienā grozā”; laiku un resursu ietilpīgā likumsagatavošanas procesā panākam, ka tiek atcelta tālmācība, lai piespiestu jaunāko klašu bērnus būt “atpakaļ skolā” un socializēties, bet saprotam tālmācības lielo nozīmi krīzes apstākļos un tagad grozīsimies atpakaļ.
Panika ir kļuvusi par izglītības sistēmas normu. Nezināšana, neprognozējamība – ceļš uz neirotisku personību veidošanos. Nav brīnums, ka atkal sāk pieaugt to jauniešu skaits, kuri, pēc oficiāliem statistikas datiem, ne mācās, ne strādā. Ģeopolitiskā situācija, karš Ukrainā un neparedzamā nākotne nedrīkst kļūt par bezatbildības piesegu un atrunu.
Sagatavot bērnus neparedzamai nākotnei – tas ir tukšvārdīgs lozungs pēc būtības. Nākotni neviens nevar precīzi paredzēt, var nojaust tendences, vēsmas, virzību, un mēs varam iedot bērniem stabilu pamatu viņu dzīvei, stabilus zinātņu un valodas pamatus, domāšanas, spriestspējas un morāles pamatus, nebiedējot ar nemitīgu mainību. Matemātikas un latviešu valodas gramatikas pamati nemainīsies, lai kādi vēji pūstu. Un nemainīsies arī tas, ka mēs tomēr esam cilvēki, kuriem ir iespēja savu nākotni veidot, ar vīzijām, prātīgiem lēmumiem un darbiem, un mums ir sava valsts, kuru jātur godā un jāprot pārvaldīt.
Mēs, par bērnu dzīvi lemjošie pieaugušie, paši nekad neesam pieredzējuši speciālu sagatavošanu “neparedzētai nākotnei”, tomēr esam izdzīvojuši un pieredzējuši pietiekami daudz valdības, sabiedrības, ģeopolitiskās izmaiņas, lai saprastu – nekas nav tik stabils, kā pārmaiņas, bet pat tajās ir jāatrod atbalsta punkts, lai noturētos un izdzīvotu. Speciāli vairot netveramību un nestabilitāti – tas ir noziedzīgi un psiholoģiski iztukšojoši, it īpaši apstākļos, kas prasa koncentrētu rīcību, turklāt tas vairo bezatbildību – ar atrunu “mēs neko nevaram paredzēt” ir viegli piesegt atbildības trūkumu, jo viss taču ir tik mainīgs un neparedzams. Ir skaidri jānošķir tas, ko mēs varam un kas ir mūsu atbildība, no tā, ko mēs nevaram ietekmēt un kas nav mūsu atbildība, un nejaukt šīs lietas, kā kurā brīdī izdevīgi.
Ir skaidri jānošķir, par kādu kvalitāti izglītībā mēs runājam un ko mēs kurā brīdī mainām – skolu sistēmu, izglītības sistēmu, saturu, programmas, procesu vai mācību gada plānojumu, vai izglītībā iesaistīto lomas un atbildības pēc piekritības. Šīs pārmaiņas nevar būt netveramas un mainīgas, tām ir jābūt saprotamām un pamatotām. Tāpat kā izglītības sistēmai kopumā, tās prasībām un mērķiem.
Nav brīnums, ka tik daudzi bērni dodas mācīties uz ārvalstīm un neparedzamas izglītības vietā izvēlas neparedzamus sadzīves apstākļus. Viņu ģimenes par to ir gatavas maksāt un tērēt savu nopelnīto naudu citā valstī, lai ieguvums būtu – paredzamība izglītībā. Viņi izvēlas skolas ar tradīcijām un vēsturi, ar pēctecīgām izglītības programmām un saprotamiem mērķiem, ar saprotamiem, paredzamiem noteikumiem un mācību struktūru. Viņi maksā par paredzamību!
Pieaugušais no bērna prasa paredzamību, bet sistēma ir “neparedzama”.
No bērna tiek prasīta pakļaušanās noteikumiem un normām, viņam ir jābūt visu izpildījušam, sagatavotam. Taču tie, kas šobrīd ir atbildīgi (ja tādi ir) par mācību procesu, mācību materiāliem un izglītības tehnoloģijām un sistēmām, tie var nemitīgi kļūdīties un atrunāties ar neparedzamību un “sabojāšanos”. Sistēmas uzkaras, eksāmenā atbilde netiek ieskaitīta, jo sajaukta secība, atzīme tiek samazināta tehnisku trūkumu, nevis nezināšanas dēļ. Vai tā ir tā bezkaislīgā objektivitāte vērtēšanā, uz ko tiecamies? Vai tomēr nenovērtētas zināšanas?
Izglītības sistēmas uzdevums nav ražot bērnos bailes no nākotnes. Tās uzdevums ir iedot viņiem tik stabilu pamatu, lai viņi nākotnē spētu nostāvēt paši – psiholoģiski, fiziski un gudri.
Bērnu nevar sagatavot nākotnei, viņu nepārtraukti biedējot ar nākotni. Cilvēka psihe neattīstās stabilā virzienā, ja tā tiek turēta pastāvīgā trauksmes režīmā. Drošība nav jāpretnostata attīstībai. Drošība un paredzamība, cik mēs to varam bērniem iedot šeit un tagad, ir viņu attīstības priekšnoteikums. Izglītības sistēmā ir jāatgriežas veselīgai paredzamībai.