ĻUBOVA ŠVECOVA – Valsts budžets: pozīcija, opozīcija un interešu grupas

Labāk provocēt nekā cieņpilni runāt

Šobrīd valdība gatavo nākošā, 2022.gada, budžetu un jau ir publiski atklājusi dažas no gaidāmā budžeta pozīcijām. Visticamāk budžetu pieņems ar nelielām korekcijām, salīdzinot ar valdības piedāvāto sākotnējo versiju. Jo valdības stabilitāte ir svarīgāka par jebko citu. Stabilitātes dēļ piekāpjas un upurē savus uzskatus, principus, prioritātes utt. No daudzu politiķu viedokļa (ko neviens publiski neatzīst un neatzīs, bet tieši politiķu rīcība apstiprina tālāk teikto) Saeima lielā mērā ir tikai “pļāpātuve” un faktiski pieņemtu lēmumu leģitimizācijas (formalizēšanas) iestāde. Būtiskākie lēmumi iepriekš jau ir saskaņoti valdību veidojošo koalīcijas partneru Sadarbības padomē, kuru es labprātāk sauktu par politbiroju, vai vienkārši neformāli sarunāti. Savukārt brīvās diskusijas un “pārsteigumi” gadās vien tad, ja vienošanās nav izdevies panākt, ja kāds tomēr tās ignorē, vai pārkāpj, vai arī – ja lēmumu pieņemšana ir par valdībai ne – būtiskiem jautājumiem. Piebildīšu, ka Saeimas opozīcijas deputātiem pat nav iespēja savlaicīgi reizē ar izskatīšanu Ministru kabinetā saņemt Valsts budžeta dokumentu pakotni. Līdz ar to opozīcijas vienīgā auditorija, kuru uzrunāt un kura sadzirdēs, ir nevis valdība vai pozīcijas partijas Saeimā, bet sabiedrība pa tiešo. Šis apstāklis vienīgais, bet viens no izskaidrojumiem dažu politiķu publiskajām “izrādēm” un, teiksim, tā ļoti izaicinošiem gājieniem. Pie šiem apstākļiem censties veidot jēgpilnu dialogu ar valdošajām partijām ir kļuvis bezjēdzīgi, bet efektīvāk ir mēģināt izaicināt un provocēt.

Kāpēc opozīcija ir vajadzīga pozīcijai?

Mans stāsts ir par to, kāpēc valdībai, tas ir, valdību veidojošo koalīcijas partneru vairākumam, ir vērts un der ieklausīties opozīcijas viedoklī un neignorēt to kā “šķietamā ienaidnieka” viltību. Stāsts ir par to, kāpēc valdībai ir lietderīgāk to uzklausīt kā kritisku izvērtējumu un priekšlikumus no “malas”. Otrs iemesls ir tāds, ka valdība bieži vien ir spiesta samierināties un pieņemt dažādu interešu grupu (vai interešu pārstāvju, tas ir, lobistu, uzspiestu politiku) un to valdības un Saeimas ruporu – tas ir, pašas koalīcijas partiju politiķu – priekšlikumus, lai uzturētu šo līdzsvaru un valdības stabilitāti. Tiesa, kā liecina Latvijas nesenā vēsture, valdība bieži stabilitāti saglabā, pateicoties tieši opozīcijai, ja nav izdevies panākt vienprātību koalīcijā.

Nav dūmu bez cigaretēm

Konkrētais piemērs, kas spilgti raksturo augstāk minēto, diemžēl ir par cigaretēm. Precīzāk, smēķējamām akcīzes precēm, jo cigaretes mūsdienās ir tikai viens no vēsturiskiem smēķējamajiem produktiem, kur līdzās ir virkne citu – daudz jaunu smēķēšanas produktu.

Pagājušajā gadā valdība un valdošā koalīcija MP padomnieka I.Parādnieka un dažu lobistu jeb interešu pārstāvju pavadā iesniedza priekšlikumu ļoti būtiski celt akcīzes nodokli karsējamajai tabakai – vairāk nekā 2 reizes. To bez ierunām akceptēja arī Saeima. Jo lēmumu sagatavošana nozīmē jau iepriekšēju vienošanos par paredzamu rezultātu. Manu kolēģu priekšlikumus (V.Dombrovskis, D.R.Ozola) straujāk celt akcīzes nodokli arī cigaretēm un iegūtos līdzekļus novirzīt vēža slimnieku ārstēšanai Saeimas vairākums noraidīja, aizbildinoties ar kontrabandas pieauguma riskiem. No savas iepriekšējā darba pieredzes man bija skaidrs, ka šo priekšlikumu pieņēma t.s. “lētāko cigarešu” ražotāju interesēs, lai padarītu tehnoloģiski pārākas un veselībai mazāk kaitīgus izstrādājumus nepievilcīgus smēķētājiem.

Kas no tā visa iznāca? Saskaņā ar VID datiem šogad stabili pieaug cigarešu (+12% akcīzes nodokļa ieņēmumi), cigāru un smēķējamās tabakas (+40% akcīzes nodokļa ieņēmumi) patēriņš, savukārt karsējamās tabakas realizācijas apjomi samazinās (-6% akcīzes nodokļa ieņēmumi). Cigarešu lobisti noteikti ir apmierināti, bet ko no tā iegūst valsts? Akcīzes nodoklim ir divi mērķi – samazināt ne-veselīgo un kaitīgo produktu patēriņu un iekasēt papildus līdzekļus valsts budžetā. Cigaretes veido ap 90% no tabakas izstrādājumu tirgus un vēl lielāku proporciju no nodokļa ieņēmumiem. Ja mērķis, kā to deklarēja I.Parādnieks un viņa sabiedrotie bija iekasēt vairāk līdzekļus vēža ārstēšanai, tad tieši cigaretes ir tas produkts, kur ir “nauda”. Tā vietā, lai paceltu nodokli cigaretēm par pieticīgiem 10%, viss nodokļu palielinājums tika uzlikts elektroniskajām cigaretēm un karsējamai tabakai, palielinot akcīzi par 100% un pat 1000%. Tas ir laikā, kad Igaunija elektroniskajām cigaretēm vispār atcēla nodokli.

Bet Veselības ministrija un tās domubiedri šajā jautājumā vispār aizdomīgi klusēja, neaizstāvot savas, tas ir, sabiedrības veselības intereses. Lai gan vēsturiski Veselības ministrija un Finanšu ministrijas akcīzes celšanas jautājumos vienmēr ir ieņēmušas pretējas pozīcijas. Veselības ministrija vienmēr stingri ir iestājusies par akcīzes straujāku celšanu visiem tabakas izstrādājumiem, bet Finanšu ministrija ir ieturējusi mērenāku nostāju, izvērtējot visus iespējamos riskus (piemēram, kontrabanda) un tirgus situāciju. Lai sasniegtu vajadzīgo rezultātu, “visiem viss būtu labi” un būtu arī kāds “slēptais ceļamkrāns”, JKP iesniedza priekšlikumus būtiski paaugstināt prasības (ierobežojumus) spēļu nozares uzņēmumiem. Protams, pēc akcīzes likuma grozījumu pieņemšanas JKP šos ierosinājumus vairs neuzturēja. Tik vienkārši.

Neizmantotie budžeta ieņēmumi

Runa nav par to, kas ir labāk – cigaretes vai tā sauktie bezdūmu produkti. Fakts ir tāds, ka kopumā tabakas patēriņš Latvijā ir pieaudzis un pieaudzis tieši cigaretēm, smēķējamai tabakai, cigāriem un cigarillām, par kuriem laikam nevienam nav šaubu, ka tie ir kaitīgi.

Es neaicinu pārskatīt jau pieņemtos lēmumus attiecībā uz e-cigaretēm vai karsējamo tabaku. Papildus ieņēmumi no šiem produktiem šogad būs. Tas, ko vēlos uzsvērt ir, ka apbrīnojami labvēlīgās attieksmes pret cigaretēm rezultātā valsts ir labprātīgi atteikusies ne tikai no daudziem miljoniem eiro papildus nodokļu ieņēmumu, bet arī veicinājusi šo kaitīgo produktu patēriņa pieaugumu.

Šis piemērs ir nevis “mīksts”, tas ir, moralizējošs, bet ļoti “ciets”, tas ir, pieredzē balstīts un tā racionāli pamatota mācība, kā pārdomāti, straujāk palielinot nodokli vairākām akcīzes precēm, var gūt papildus ieņēmumus, ko diemžēl valdība neizmantoja.

Izslēgt no saziņas savus kritizētājus un ārējus kritikas avotus ir ļoti bīstami – tas noved pie paštīksmināšanās, pašslavēšanas un sekmē augstprātību, kas robežojas ar visatļautību. Opozīcija ir nepieciešama valdībai un valdošajai koalīcijai un valsts kopējam veselības stāvoklim – neatkarīgi no tā, vai šī opozīcija ir Saeimā, nevalstiskās organizācijās vai plašsaziņas līdzekļos. Jā, opozīcija/ pozīcija nav ienaidnieks vai svešinieks – tie ir citu uzskatu cilvēki. Bieži ar ļoti pamatotiem viedokļiem. Kuros ir jāieklausās un ar kuriem jārunā, nevis jāizslēdz no diskusijas. Tādejādi dažādībai un iekļaujošai sabiedrībai pamats ir rodams vispirms veidojot produktīvu saziņu starp dažādiem, reizēm pilnīgi pretējiem viedokļiem. Arī starp opozīciju un pozīciju Saeimā.